Tagad pievērsīsimies dziļākai evaņģēliju analīzei. Esam jau minējuši liecības par to uzrakstīšanas laiku un šī datējuma agrīnajiem apstiprinājumiem; tagad apskatīsim to izcelšanos un patiesumu. Evaņģēliju rašanās ar neapslāpstošu interesi pētīta gandrīz kopš kristietības pašiem sākumiem. Jau otrā gadsimta sākumā redzam, ka Hierapoles bīskaps Mazāzijā Papijs apkopojis informāciju par minētajiem un līdzīgiem tematiem no iepriekšējās paaudzes kristiešiem, – cilvēkiem, kas paši runājuši ar apustuļiem. Ap 130.–140. g. Papijs uzrakstīja piecas grāmatas (saglabājušies tikai daži citu autoru minēti fragmenti) ar nosaukumu "An Exposition of the Oracles of the Lord", un ievadā viņš saka:
"Bet es nekavēšos līdz ar manis paša skaidrojumu atklāt visu, ko kādreiz esmu mācījies no vecajiem un labi atceros, apliecinot viņu teiktā patiesību. Atšķirībā no vairuma laikabiedru, mani nesajūsmina tie, kas runā daudz, bet gan tie, kas māca patiesību, tāpat arī ne tie, kas atkārto citu noliktos baušļus, bet gan tie, kuri Tā Kunga dotos likumus uztic ticībai un vadās no Viņa, kas ir patiesība.
Tāpat, ja vien man gadījās sastapt cilvēkus, kas tikušies ar vecajiem, esmu viņus iztaujājis par to, ko tie teikuši – ko sacījis Andrejs, Pēteris, Filips, Toms vai Jēkabs, Jānis vai Matejs, tāpat jebkurš no Jēzus mācekļiem; tāpat visu, ko sacījis Aristions un vecajs Jānis vai Tā Kunga apustuļi. Jo es neticu, ka tas, ko es varēšu iegūt no grāmatām, man būtu vairāk devis, nekā dzīvas, dzirdamas balss teiktais."
Cita starpā no vecajiem un viņu līdzgaitniekiem viņš saņēma ziņas par evaņģēliju rašanos; tūlīt tās aplūkosim. Sākot no tā laika līdz mūsdienām cilvēki ir meklējuši atbildes uz šo jautājumu, cenšoties gan no būtiskām, gan mazsvarīgām liecībām ne tikai uzzināt pēc iespējas vairāk par evaņģēliju sarakstīšanu, bet arī mēģinot pietuvoties tam, kas stāv aiz tiem, uzzināt visu iespējamo par avotiem, kas ir pamatā evaņģēlijiem, kas nonākuši līdz mūsdienām. Nav šaubu, ka šādi pētījumi, tā saucamā "avotu kritika", ir aizraujoša. Taču Evaņģēlija avotu un to hipotētiskās rekonstrukcijas pētījumi var izrādīties pārāk saistoši, un pētnieks var aizmirst, ka faktiskais Evaņģēlijs, kas nonācis līdz mums 1. gadsimta literāra darba veidā, ir katrā ziņā svarīgāks nekā šķietamie par avotiem uzskatāmie dokumenti, kaut vai tādēļ, ka tie sen zuduši, ja arī kādreiz eksistējuši, kamēr Evaņģēlijs pastāv līdz mūsdienām. Un mums arī jāpatur prātā, ka šī "avotu kritika", lai cik interesanta tā arī šķistu, patiesībā ne tuvu nesniedz tik pārliecinošu rezultātu, kā "tekstu kritika", jo pieļauj daudz vairāk varbūtības elementu.
Bet, ja mēs to zinām un rēķināmies ar ierobežotību, kas piemīt šādai tekstu kritikai, tad evaņģēliju pētīšanai ir zināma vērtība. Ja iepriekšējā nodaļā minētais evaņģēliju uzrakstīšanas laiks ir visādā ziņā pareizs, tad redzams, ka aprakstītos Evaņģēlija notikumus no to patiesās norises šķir ne visai ilgs laika sprīdis. Tomēr, ja iespējams pietiekoši ticami pierādīt, ka šie raksti paši visā pilnībā vai daļēji ir atkarīgi no vēl senākiem dokumentiem, tad Evaņģēlija stāstu patiesums ir vēl pārliecinošāks.
Zināmus secinājumus var izdarīt arī, rūpīgi salīdzinot pašus evaņģēlijus. Un tad mēs tūlīt pamanām, ka evaņģēliji iedalās divās grupās, no vienas puses, pirmie trīs, no otras puses – ceturtais evaņģēlijs. Vēlāk atgriezīsimies pie ceturtā evaņģēlija izpētes, bet pašlaik aplūkosim trīs pārējos, tā sauktos "sinoptiskos evaņģēlijus", jo tie ir sinoptiski sakārtoti; no šī viedokļa visi trīs aplūkojami vienlaicīgi. Nav nepieciešami sīki pētījumi, lai atklātu to, ka visos trijos liels materiālu daudzums ir vienāds, piemēram, ir redzams, ka 606 no 661 Marka evaņģēlija pantiem parādās Mateja evaņģēlijā, tāpat arī 350 Marka evaņģēlija pantu ar nelielām izmaiņām atkārtojas Lūkas evaņģēlijā. Vai arī, formulējot to savādāk, 500 no 1068 Mateja evaņģēlija pantiem satur materiālu, kas atrodams arī Marka evaņģēlijā; vai arī 350 no 1149 Lūkas evaņģēlija pantiem sakrīt ar Marka evaņģēliju. Tātad kopumā ir tikai 31 pants Marka evaņģēlijā, kurā nav paralēļu vai nu ar Mateja vai Lūkas evaņģēliju.
Ja mēs salīdzinām tieši Mateja un Lūkas evaņģēlijus, mēs redzam, ka tajos abos ir ap 250 pantu ar vienādu materiālu, kas, savukārt, nav atrodami Marka evaņģēlijā. Šī kopīga materiāla izteiksmes veids reizēm ir praktiski identisks gan Mateja, gan Lūkas evaņģēlijos, taču dažreiz parādās nozīmīgas atšķirības. Atlikuši vēl apmēram 33 pantu Mateja evaņģēlijā, kas satur tikai šim evaņģēlijam raksturīgus aprakstus un sarunas, tāpat ap 500 pantu Lūkas evaņģēlijā, kuriem līdzīgu nav pārējos evaņģēlijos.
Par šiem faktiem ir ļoti viegli pārliecināties, minējumi sākas tad, ja mēģinām tos izskaidrot. Dažreiz materiāli, kas kopīgi diviem vai vairākiem "sinoptiķiem", ir vārdiski tik identiski, ka grūti to nosaukt par nejaušību. ASV šo valodas sakritību jeb identitāti pagājušajā gadsimtā parasti izskaidroja tā, ka evaņģēlisti atspoguļojuši to sākotnējo mutisko Evaņģēliju, kas lietots agrīnajā baznīcā. Tādu viedokli pauž, piemēram, Alforda (Alford) "Grieķu Derība" un Vestkota (Westcott) "Introducion to the Study of the Gospels". Vēlāk šī teorija krita nežēlastībā, jo tika uzskatīts, ka daudzām parādībām būtu vieglāk rast adekvātu izskaidrojumu, izmantojot dokumentālus avotus, un tomēr tajā ir kaut kas, ko der pieminēt, un mūsdienās šī teorija ir atkal atgriezusies mazliet savādākā veidā – šādu pieeju sauc par "formas kritiku".
Formas kritikas mērķis ir atpazīt mutiskās "formas", "piemērus", "izteiksmes veidus", kas sākotnēji eksistēja apustuļu sludināšanā un mācībā, pat pirms šo dokumentāro avotu, kas varētu būt evaņģēliju pamatā, izplatīšanās. Šāda veida pieeja kļuva populāra kopš 1918. gada, dažviet tās nozīme ir pārspīlēta, taču varam izdarīt dažus nozīmīgus secinājumus. Pirmkārt, šī dokumentāro avotu hipotēze pati par sevi ir tikpat neadekvāta, lai aptvertu visus faktus kopumā, cik "mutiskās teorijas" forma, kuru dedzīgi atbalstīja Alfords un Vetkots; patiešām, iespējams, ka "formas kritikas" nesenā popularitāte lielā mērā radusies, pateicoties neapmierinātībai ar cītīgās "avotu kritikas" gadsimtu ilgās prakses niecīgajiem rezultātiem.
Vēl viena svarīga lieta, ko uzsver "formas kritika", ir vispārējā tendence senatnē vienādot tās "izteiksmes formas", kuras lietoja sludināšanā un reliģijas mācīšanā. Šī tendence skaidri atklājas gan seno pagānu, gan jūdu pasaulē, tā parādās arī mūsdienu Evaņģēlija materiālos. Apustuļu laikos veids, kā par Jēzus darbiem un sacīto sludināja, bija visādā ziņā stereotips, sākumā aramiešu, bet drīz arī grieķu valodā, un mūsu sinoptisko evaņģēliju un to dokumentāro avotu pamatā ir šī tradicionālā mutiskā sludināšana.
Nevienam nepatīk stereotipi, ne mutiski, ne literāri; mēs dodam priekšroku dažādībai. Tomēr ir gadījumi, kad arī mūsdienu pasaulē tiek prasīts šis stereotipais stils. Piemēram, policijas virsnieks sniedz liecību tiesā; viņš savu stāstījumu neizpušķo ar oratora mākas paraugiem, bet, cik vien iespējams, saglabā noteiktu izteiksmes formu. Tas ir tādēļ, lai liecība, kuru viņš sniedz, būtu, cik vien iespējams, cieši saistīta vienīgi ar notikumiem, par kuru norisi viņš stāsta. To, ko viņa stāstījums zaudē no valodas mākslinieciskā slīpējuma, tas iegūst precizitātes ziņā. Tam pašam nolūkam kalpo vairāku Evaņģēlija stāstījumu un sarunu stereotipais stils, tas garantē to satura precizitāti. Bieži gadās, ka šīs noteiktās formas saglabāšanai vienādi notikumi un sarunas atstāstīti vieniem un tiem pašiem vārdiem un risinās uz identiska fona. Taču tas nenozīmē, ka šīs valodas un fona vienādības dēļ divi līdzīgi apraksti būtu viena un tā paša notikuma dublikāti vai ka divas līdzības (piemēram, kāzu svinības Mateja 22:2 un turpmāk un lielais mielasts Lūkas 14:16) ir vienas un tās pašas līdzības divi varianti; tāpat kā, ja policists aprakstītu divus ielas negadījumus vienādiem vārdiem, tas nenozīmētu, ka viņš patiesībā divas reizes stāsta par vienu un to pašu notikumu.
Taču, iespējams, ka pats svarīgākais, ko atklāj formas kritika, ir tas, ka, vienalga, cik tālu pagātnē mēs aizejam, pētot Evaņģēlija vēstījuma saknes, vienalga, kā arī mēs neiedalītu Evaņģēlija materiālus, mēs nekad nenonākam pie vienīgi cilvēciska Jēzus. Evaņģēlija materiālu iedalīšana saskaņā ar "formu" nekādā ziņā nav ne ērtākais, ne arī progresīvākais klasificēšanas veids, taču tā dod vēl vienu jaunu iespēju grupēt šos materiālus ap citiem jau agrāk zināmajiem, un tādējādi mums ir iespēja konstatēt, ka šī jaunā klasifikācija devusi tādus pašus rezultātus kā citas, piemēram, klasifikācija saskaņā ar avotiem un aplūkojamajiem tematiem. Šie dažādie grupējumi parāda, ka visas Evaņģēlija vēstījuma daļas caurauž Jēzus kā Mesijas, Dieva Dēla persona; visi ir vienisprātis, uzsverot Viņa runātā un darītā mesiānisko nozīmi, un mēs nevaram atrast nevienu ainu, kas to noliegtu, vienalga cik centīgi mēs arī neanalizētu un nepētītu Evaņģēlija notikumus. Tādējādi formas kritika devusi savu ieguldījumu, lai iznīcinātu kādreiz lolotās cerības, ka, atkāpjoties atpakaļ pirmatnējākajā Evaņģēlija tradīciju stadijā, mēs varētu sastapt parastu cilvēcisku Jēzu, kas vienkārši mācījis, ka Dievs ir mūsu Tēvs un ka visi cilvēki ir brāļi un māsas.
Marka evaņģēlijs, tādēļ ka tas bija īsāks nekā citi un saturēja maz tāda materiāla, kas nebūtu atrodams arī citos, senos laikos tika nepelnīti noniecināts. Piemēram, Augustīns uzskata, ka Marks sekojis Matejam "kā, tā sakot, viņa kalps un īsinātājs". Bet ikviens, kas kārtīgi iepazinies ar evaņģēliju pārskatu, kur kopīgais materiāls sakārtots paralēlās slejās, pārliecināsies, ka vairāk saīsina Matejs, nevis Marks. Protams, Marks ir izlaidis vairāk nekā pusi tā materiāla, kas parādās Mateja evaņģēlijā; taču, runājot par materiālu, kas viņiem kopīgs, Marks parasti to izklāsta pilnīgāk nekā Matejs. Sīkāka evaņģēliju lingvistiskā un literārā izpēte vēlākajos laikos likusi zinātniekiem secināt, ka Marka evaņģēlijs patiesībā savā nobeigtajā formā ir visvecākais no sinoptiskajiem evaņģēlijiem un bijis gan Mateja, gan Lūkas evaņģēliju avots. Šī "Marka hipotēze", kā to dēvē, ieskicēta 18. gadsimtā, bet stabilu pamatojumu tai pirmo reizi devis Carl Lahmann 1835. gadā, kad viņš parāda, ka tā kārtība, kas kopīga trim sinoptiskajiem evaņģēlijiem, ir Marka iedibināta, jo Marks un Matejs dažreiz kopā nostājušies pret Lūku, bet Marks un Lūka vēl biežāk iebilduši Matejam, kamēr Matejs un Lūka kopā nekad nav nostājušies pret Marka iedibināto kārtību. Tādējādi, no šī viedokļa raugoties, šķiet, ka Marka evaņģēlijs ir tā norma, no kuras divi pārējie reizēm novirzījušies. Pie tā jāpiebilst arī, ka lielākā daļa Marka aplūkoto tematu atkārtojas Mateja un Lūkas evaņģēlijos, pie kam bieži saglabājot tieši Marka vārdus, tāpat arī, ka no literārā viedokļa šo materiālu atšķirības, kas parādās visos trijos evaņģēlijos – Marka, no vienas puses, un Mateja un Lūkas, no otras, ticamāk izskaidrojamas ar Marka, nevis Mateja un Lūkas evaņģēliju pirmtiesībām. Bet, lai gan šī "Marka hipotēze" vēl joprojām ir valdošā, tai arī oponējuši ļoti spējīgi un atzīti zinātnieki. Tā lielais vācu zinātnieks Teodors Cāns (Theodor von Zahn) uzskatīja, ka Matejs vispirms uzrakstījis savu evaņģēliju aramiski, ka mūsu grieķiskais Marka evaņģēlijs sarakstīts daļējā atkarībā no aramiskā Mateja evaņģēlija un aramiskais Mateja evaņģēlijs pēc tam tulkots grieķiski ar grieķa Marka palīdzību. Pretēji sarežģītajiem T. Cāna uzskatiem, Romas katoļu autori, Dž. Čepmens (John Chapman), "Mathew, Mark and Luke" (1937.), un B. Batlers (B. C. Butler), "The Originality of St. Mathew's Gospel" (1951.), apgriež otrādi "Marka hipotēzi" un pierāda grieķiskā Marka un Lūkas evaņģēliju atkarību no grieķiskā Mateja evaņģēlija.
"Marka hipotēzes" spēks nav izsakāms vienā vai divos teikumos; liecības papildina viena otru un vislabāk novērtējamas, pētot labu sinopsi (vislabāk grieķu, taču daudz pierādījumi atrodami arī mūsdienīgā angļu tulkojumā), kur šo trīs evaņģēliju sakritības sagrupētas paralēlās slejās, bez tendences uzsvērt vienu vai otru hipotēzi. Līdz ar tādu sinopsi grieķu valodas studentiem būtu ieteicams pētīt lingvistiskos faktus, pēc Sir John Hawlin apkopojuma viņa "Horae Synopticae" (otrais izdevums, 1909.).
Uzskatīt Marka evaņģēliju vai kaut ko tam ļoti līdzīgu par pārējo abu "sinoptiķu" literāro avotu nav nemaz tik ļoti pārsteidzoši, kā tas sākumā varētu šķist, ja mēs pārdomājam, kas patiesībā bija Marks. Eisebijs savā "Baznīcas vēsturē" (III sēj., 39. lpp.) saglabājis mums dažus teikumus, kuros Papijs stāsta, kā radies evaņģēlijs, kuru viņš saņēmis no kāda, kuru nosauc par "Vecajo":
"Marks, būdams Pētera tulks, rūpīgi pierakstīja visu, ko viņš (Pēteris) minējis – Kristus sacīto vai darīto, bet ne noteiktā kārtībā. Jo viņš nav nedz dzirdējis, nedz bijis kopā ar Kungu, bet vēlāk, kā jau teicu, pavadījis Pēteri, kas savu mācību piemērojis noteiktai vajadzībai, nevis lai sagatavotu Tā Kunga teiktā apkopojumu. Tādējādi Marks nav kļūdījies, pierakstīdams sacīto tā, kā viņš (Pēteris) to pieminējis; jo viņš pievērsis uzmanību vienai lietai – neizlaist neko no tā, ko dzirdējis, kā arī nepielikt neko nepiederošu klāt."
Šim vērtējumam pēdējos gados radies skaidrojums no cita aspekta. Daži formas kritiķi, mēģinot izpētīt, kas slēpjas aiz otrā evaņģēlija, aplūkojuši to kā atsevišķus stāstus un izteikumus, kuri mutiski pārmantoti agrīnajā baznīcā un kurus sastādītājs salicis kopā vispārinošā apkopojumā, kam nav nekādas vēsturiskas vērtības. Taču šī "vispārinošā apkopojuma" izpēte liecina, ka tas nebūt nav nepārdomāts salikums, materiāli varētu būt apvienoti ar nolūku veidot noteiktu plānu evaņģēlija vēstījumam. Tā dažos agrīnajos kristīgajos krājumos vai "Kerygma" Apustuļu darbos atrodams pilnīgi vai daļēji adekvāts Evaņģēlija vēstījuma izplānojums. Minētās Apustuļu darbu un vēstuļu vadlīnijas attiecas uz laika posmu starp Jāņa Kristītāja sludināšanu un Kristus augšāmcelšanos, ar ciešanu stāsta uzsvēršanu un sīkāku izklāstu. Tieši tas ir otrā evaņģēlija uzmanības lokā, turklāt arī bagātīgi ilustrēts ar notikumiem no Kristus dzīves, kas, dabiski, iederas sludināšanā. Šķiet, ka Marka evaņģēlijs visumā ir tāds Evaņģēlija vēsts pasludinājums, kādu to atstāstīja agrīnajā baznīcā, un attiecībā uz Papija aprakstu par Marku kā Pētera tulku, ievērības vērts ir tas, ka Pēteris ir galvenais evaņģēlija sludinātājs Apustuļu darbu pirmajās nodaļās.
Vēl kāds pierādījums tam, ka Marks balstās uz Pētera autoritāti, vēlāk atrodams apjomīgajos lingvistiskajos pētījumos, ko veicis C. H. Turner un nosaucis par "Marcan Usage", "Teoloģijas studiju žurnālā" (1924.–1925.), cita starpā parādot, kā Markam, lietojot vietniekvārdu aprakstos, kuros darbojas Pēteris, laiku pa laikam izdevies radīt iespaidu par apustuļa atmiņu stāstījumu pirmajā personā. Šādas rindkopas lasītājam dod "dzīvu priekšstatu par to liecību, ko sniedz Evaņģēlijs, piemēram, Marksa 1:29–30:
"Un tie tūdaļ no sinagogas izgājuši, nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja drudzī, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja."
Var droši apgalvot, ka Marka evaņģēlijs ietilpina ne tikai Pētera stāstījumu par Jēzus kalpošanas gadiem. Iespējams, ka Marks pievienojis savas paša atmiņas. Iespējams, ka viņš ir tas jaunais cilvēks, kas tikko izglābās, kad arestēja Jēzu (Mk. 14:51 un turpmāk), un, ņemot vērā emocionālā stāstījuma detaļas, varētu būt, ka viņš aprakstījis to, ko pats tajā brīdī piedzīvojis. Tradīcijā ir pieņemts, ka viņa vecāku māja (sal. Ap. d. 12:12) ir tā vieta, kur iestādīts Svētais Vakarēdiens.
Uzskats, ka Marka evaņģēlijs ir abu pārējo sinoptisko evaņģēliju pamatā, savā būtībā maz atšķiras no vecā pieņēmuma, ka viss kopīgais šajos trijos evaņģēlijos ir tā laika mutiskā agrīnās baznīcas mācība; Marka evaņģēlijs ir pilnīgs šīs mutiskās mācības pieraksts. Tāpat arī mutiskās mācības formu, kas ir pamatā Mateja, Lūkas evaņģēlijiem, radījis Marks, kas darbojās ne tikai kā Pētera tulks (iespējams, tulkojot Pētera galilejisko aramiešu variantu grieķiski), bet savā evaņģēlijā viņš ietvēra šīs mācības būtību tā, kā to bija dzirdējis no Pētera mutes. Viņa evaņģēlijā netrūkst pierādījumu tam, ka liela daļa materiālu jau eksistējuši aramiešu valodā; viņa grieķu valoda vietām nepārprotami saglabā aramiskās idiomas.
Šķiet, ka Marka evaņģēlijs vispirms uzrakstīts Romas kristiešiem pirmā gadsimta sešdesmito gadu vidū, bet tad strauji izplatījies baznīcā.
Agrīnajā baznīcā sludinātajā Evaņģēlijā vairāk uzsvērts tas, ko Jēzus darīja, nevis – ko Viņš teica. Šī pasludināšana, kas izraisīja gan jūdu, gan pagānu atgriešanos, bija tā labā vēsts, ka ar savu nāvi un uzvaru Viņš nesis grēku piedošanu un atvēris debesu valstības durvis visiem ticīgajiem. Bet, kad viņi kļuva par kristiešiem, viņiem radās vēlēšanās uzzināt vēl daudz vairāk, it īpaši par Jēzus mācību. Ir ļoti zīmīgi, ka lielākā daļa "nemarkiskā" materiāla, kas kopīgs Matejam un Lūkam, sastāv no Jēzus runām. Tas devis iemeslu pieņemt, ka pastāv kāds cits agrīns dokuments, no kura gan Matejs, gan Lūka smēlušies savu kopīgo "nemarkisko" materiālu, šo dokumentu parasti apzīmē ar "Q" un uzskata par Jēzus runu apkopojumu. Lai kāda arī nebūtu patiesība par šo dokumentu, šo "Q" ir ērti lietot kā simbolu, lai apzīmētu "nemarkisko" materiālu, kas kopīgs gan Matejam, gan Lūkam. Šī "Q" materiāla grieķiskajā variantā rodams pierādījums tam, ka tas tulkots no grieķu valodas un, iespējams, no aramiešu dokumenta, ne tikai no aramiešu mutiskās tradīcijas. Ir zināms, ka tā bija aramiešu valoda, kurā runāts Palestīnā, it īpaši Galilejā Kristus laikā, un ir ļoti ticams, ka tieši šajā valodā Viņš ikdienā ar saviem apustuļiem sarunājies. Jaunās Derības autori to parasti dēvējuši par ebreju valodu, tādējādi to nešķirot no radniecīgās valodas, kurā sarakstīta lielākā daļa Vecās Derības. Tagad mums ir pierādījums no kāda sena aramiešu dokumenta, kas atrasts vēl kādā Papijs darbu fragmentā:
"Matejs sastādīja "Logia" ebreju valodā (t.i., aramiešu), un katrs to tulkoja, cik vien labi spēja."
Bijuši vairāki minējumi, ko nozīmē šis vārds "Logia", kas burtiskā tulkojumā ir "oracles" (mutiskais); taču visticamāk, ka tas attiecas uz mūsu Kunga runu apkopojumu. Tā Jaunajā Derībā sauc mutvārdu mācību, kas nākusi no Vecās Derības praviešiem, un Jēzu Viņa sekotāji uzskatīja par varenu pravieti gan vārdos, gan darbos Dieva un cilvēku priekšā. Tagad, kad ir mēģināts izdalīt šo dokumentu, kas ir Mateja un Lūkas "Q" materiālu pamatā, atklājas, ka tas veidots ļoti līdzīgi Vecās Derības pravietiskajām grāmatām. Šajās grāmatās parasti iekļauts stāstījums par pravieša īpašo sūtību, viņa mācība atstāstījuma formā, bet netiek minēta pravieša nāve. Tā arī šis dokuments pārveidotā veidā pēc Mateja un Lūkas evaņģēliju liecībām izskatās šādi: tas sākas ar Jēzus kristību, ko izdara Jānis Kristītājs, un Viņa kārdināšanu tuksnesī; šīs abas ainas veido it kā priekšspēli Viņa sludināšanas laikam Galilejā, seko Viņa runu grupējumi uz minimāla atstāstījuma fona, bet tajā acīmredzami trūkst Viņa ciešanu ceļa stāsta. Viņa mācība atspoguļota it kā četrās daļās, kuras varētu nosaukt šādi:
a) Jēzus un Jānis Kristītājs;
b) Jēzus un Viņa mācekļi;
c) Jēzus un Viņa pretinieki;
d) Jēzus un nākotne.
Ir grūti izvairīties no secinājuma, ka Papijs atsaucies tieši uz šādu darbu, apgalvojot, ka Matejs sastādījis "Logia". Viņa vēlākais secinājums, ka "Logia" sastādīta ebreju valodā, nav pretrunā ar to, jo pastāv būtiski pierādījumi, ka aramiešu valoda ir "Q" materiāla pamatā un pēdējais, savukārt, ir Mateja un Lūkas evaņģēliju pamatā. Un, tā kā viņš arī sacījis, ka ikviens tulkojis šos "Logia" materiālus, cik vien labi spējis, tad tas norāda, ka bijuši pieejami vairāki grieķu varianti, kas daļēji arī izskaidro nelielās Jēzus runu atšķirības pirmajā un trešajā evaņģēlijos; jo daudzviet, kur šis grieķu tulkojums ir atšķirīgs, viegli pierādāms, ka visiem tiem pamatā ir viens un tas pats aramiešu oriģināls.
Atklājās vēl kāds interesants fakts: ja gribam atjaunot aramiešu oriģinālus, kur mūsu Kunga runas sākotnēji parādās visos evaņģēlijos, tie bieži iezīmējas ar poētisku nokrāsu. Pat tulkojumos redzams, cik daudz tajos dažādu paralēlismu – Vecās Derības poēzijai raksturīga iezīme. Taču aramiešu valodas plūdums raksturojas ar pareizu dzejas ritmu, vietām pat atskaņām. Sevišķi skaidri to parādījis nelaiķis profesors Barnejs (C. F. Burney) savā "Poetry of our Lord" (1925.). Runa, kas ievēro zināmu shēmu, ir daudz vieglāk iegaumējama, un, ja Jēzus gribēja, lai Viņa mācību atceras, šī dzejiskā izteiksme ir viegli izskaidrojama. Bez tam, laikabiedri Jēzu uzskatīja par pravieti, un Vecās Derības laikos pravieši parasti savu sakāmo izteica dzejā. Tieši vietas, kur saglabājusies šī dzejiskā izteiksme, mūs visvairāk pārliecina par to, ka Viņa mācība līdz mūsdienām nonākusi savā sākotnējā formā.
Tāpat kā esam minējuši pārliecinošus pierādījumus Marka atstāstītā evaņģēlija ticamībai, arī mūsu Kunga tieši sacītajiem vārdiem ir tāds pats ticamības pamatojums. Papildus sarunām, kuras iekļautas Mateja evaņģēlijā un kurām ir paralēles Lūkas evaņģēlijā, ir arī citas, kas parādās tikai pirmajā evaņģēlijā, un tādējādi tās varētu ērtības labad apzīmēt ar burtu "M". Uzskata, ka šie "M" izteikumi nāk no cita Jēzus runu apkopojuma, kas visumā līdzīgs "Q" krājumam, taču sastādīts un saglabāts konservatīvajā Jeruzalemes kristīgo jūdu kopienā, kamēr "Q" materiāli, iespējams, kalpoja hellēnisko kristiešu vajadzībām, kad tie pēc Stefana nāves pameta Jeruzalemi, lai izplatītu Evaņģēliju un dibinātu draudzes Palestīnai blakus esošajā teritorijā, proti, Sīrijas Antiohijā.
Ja nekļūdāmies, nosaucot Mateja "Logia" par "Q" materiālu rašanās avotu, tad tā sastādīšana notikusi agrīnajā kristietības vēstures periodā. Neapšaubāmi, no jauna atgrieztajiem, it īpaši pagānu atgrieztajiem, šāds Jēzus mācības kopsavilkums bija ļoti nepieciešams. Varētu būt, ka tas radies jau līdz 50. g. Daži zinātnieki domā, ka pat Marka evaņģēlija stāstījumā samanāmas šo materiālu pēdas, taču tas nav pierādīts.
Šķiet, ka Mateja evaņģēlijs pirmo reizi parādījies Sīrijas Antiohijas apkārtnē nedaudz pēc 70. g. Tajā atspoguļota Marka evaņģēlijā aprakstītās apustuliskās sludināšanas būtība, kas paplašināta ar vēl citiem stāstījumiem – Mateja "Logias" grieķu variantu un Jēzus runām no citiem avotiem. Viss materiāls sakārtots tā, lai kalpotu kā mācības un draudzes vadīšanas grāmata. Jēzus runas sakārtotas tā, lai veidotu piecas nozīmīgas tēmas:
a) Dieva valstības likumi (5.–7. nod.);
b) Dieva valstības sludināšana (10:5–42);
c) Dieva valstības augšana (13:3–52);
d) Dieva valstības brālība (18. nod.);
e) Dieva valstības sasniegšana (24. un 25. nod.).
Stāstījums par Jēzus kalpošanu ir sakārtots tā, ka katras nodaļas teksts dabiski ievada sekojošos Jēzus vārdus. Visa ievadā ir prologs, kas apraksta Tā Kunga piedzimšanu (1. un 2. nod.) un nobeigumā – epilogs, kas attēlo ciešanu ceļu un Tā Kunga uzvaru (26.–28. nod.).
Šī evaņģēlija piecas daļas, iespējams, veidotas pēc Vecās Derības piecdaļīgās uzbūves parauga, tas pasniegts kā kristīgā Tora (kas drīzāk nozīmē "virzienu" vai "pamācību", nevis stingru "likumu"). Evaņģēlists arī centies attēlot, kā Jēzus rāda Vecās Derības piepildījumu, viņš reizēm pat liek saprast, ka Jēzus dzīve īsumā atkārto Israēla tautas vēsturi Vecās Derības laikā.
Tāpat kā Israēla bērni gāja uz Ēģipti savas tautas veidošanās laikā un to atstāja, kā aprakstīts 2. Mozus grāmatā, tā arī Jēzum bērnībā bija jādodas uz Ēģipti un tā jāatstāj, lai vārdi, kas par Israēlu teikti Hozejas 11:1, tiktu piepildīti arī Viņa dzīvē: "No Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis" (Mt. 2:15).
Ja daļa Jēzus runu, kas atrodama Lūkas evaņģēlijā, ir vārdiski gandrīz identiska ar to, kas atrodama Mateja evaņģēlijā, un daļai ir zināma līdzība, tad dažas vietas ievērojami atšķiras, un nevajadzētu uzskatīt, ka arī tajā pirmā un trešā evaņģēlija autori vadījušies no vieniem un tiem pašiem dokumentārajiem avotiem. Maz ticams, ka piemēram, Mateja un Lūkas evaņģēliju varianti Kalna sprediķa izteikumiem, kurus ievada vārdi "svētīgi tie, kas", būtu nākuši no viena un tā paša avota (sal. Mt. 5:3 ar Lk. 6:20 un turpmāk). Mums zināms Lūkas paša apgalvojums, ka daudzi palīdzējuši tapt evaņģēlija stāstījumam. (Lk. 1:1), un nav nekādas vajadzības šo apjomu sašaurināt, lai secinātu, ka visiem "nemarkiskajiem" materiāliem, kas šādā vai citādā ziņā līdzīgi gan Mateja, gan Lūkas evaņģēlijos, būtu jānāk no viena un tā paša avota. Pēc visa spriežot, Lūka jau krietni agri iepazinis Mateja "Logia", acīmredzot, vienu vai vairākus no tā grieķu variantiem. Bet viņam bija arī citi avoti un informācija, un tieši tiem varam pateikties par šajā evaņģēlijā sastopamajām paralēlēm un stāstījumu, kam piemīt īpašs skaistums un valdzinājums. Materiālu, kas sastopams vienīgi Lūkas evaņģēlijā, tātad ērtības labad apzīmēsim ar "L".
Agrīnās baznīcas tradīcijas apgalvo, ka Lūka dzimis Antiohijā. Ja tā ir patiesība, viņam bija iespēja daudz ko mācīties no Antiohijas draudzes, pirmās pagānu draudzes, pamatlicējiem (Ap. d. 11:19 un turpmāk); iespējams, ka viņš pat saticies ar Pēteri, kas reiz apmeklējis šo vietu (Gal. 2:11). Viņš izrāda īpašu interesi par Hēroda ģimeni; varbūt, pateicoties tam, ka viņš labi pazinis kādu mācītāju Antiohijas draudzē, Hēroda Antipas audžubrāli – Manaēnu (Ap. d. 13:1)? Šķiet arī, ka viņš daudz uzzinājis no Pāvila. Kaut arī Pāvils nav bijis Jēzus mācības sekotājs pirms krustā sišanas, tomēr pēc savas atgriešanās viņš vēlējies uzzināt par Viņu, cik vien daudz iespējams (skat. 6. nodaļu). Par ko runāja Pēteris un Pāvils tajās divās nedēļās, kuras viņi pavadīja kopā Jeruzalemē ap 35. g. (Gal. 1:18)? Kā saka profesors Dods (C. H. Dodd), "jāpieņem, ka viņi netērēja laiku, apspriežot laika apstākļus". Tā bija Pāvila lielā izdevība uzzināt visu par Jēzu no kāda, kam šis notikums vislabāk zināms.
Tāpat redzam, ka Lūka pavadījis divus gadus netālu no Palestīnas vai tās tuvumā Pāvila pēdējā Jeruzalemes apmeklējuma un aizkavēšanās Cezarejā laikā. (Sal. Ap. d. 24:27). Šie gadi viņam deva vienreizēju iespēju paplašināt savas zināšanas par Jēzu un agrīno baznīcu. Ir zināms, ka vismaz reizi viņš ticies ar Jēzus brāli Jēkabu; un varētu būt, ka viņš centies izmantot vēl citas iespējas, lai tiktos ar svētās ģimenes locekļiem. Daļa stāstījuma, kas atrodama tikai viņa evaņģēlijā, atspoguļo mutiskās aramiešu liecības, kuras Lūka saņēmis no Palestīnā aptaujātajiem, kamēr pēdējās daļas, acīmredzot, nākušas no sarunām ar kristīgajiem hellēņiem. Ir iemesls domāt, ka ļoti daudz informācijas, ko Lūka izmantojis 3. evaņģēlijā un Apustuļu darbos, nāk no Filipa un viņa ģimenes Cezarejā (Ap. d. 21:8 un turpmāk). Eisebijs, pamatojoties uz Papiju un citiem agrīnajiem autoriem, stāsta, ka vēlāk Filipa četras pravietojošās meitas baznīcā uzskatītas par tās senvēstures autoritātēm.
Stāsti par Jāņa Kristītāja un Jēzus dzimšanu evaņģēlija pirmajās divās nodaļās uzskatāmi par visarhaiskāko Jaunās Derības daļu; tajā jūtama pazemības un svētuma gaisotne palestīniešos, kad viņi aizrautīgi lolo cerības par Dieva senā solījuma savai Israēla tautai drīzu piepildījumu un šo divu bērniņu piedzimšanā saskata zīmi, ka viņu ilgas varētu īstenoties. Viņu vidū ir arī Marija un Jāzeps, Jāņa Kristītāja vecāki, Sīmeans un Anna, kas apsveic Kristus bērna ienākšanu Jeruzalemes templī, un vēlāk Jāzeps no Arimatijas, kas "arī pats gaidīja uz Dieva valstību" (Lk. 25:51).
Pēc Pāvila divu gadu aizkavēšanās Cezarejā Lūka kopā ar viņu devās uz Romu, tur viņi abi, tāpat arī Marks, ir kopā (ap 60. g.; Kol. 4:10, 14; Filem. 24). Šī satikšanās ar Marku ir pietiekams pierādījums Marka stāstījuma acīmredzamajai ietekmei uz viņu. Secinājumi par to, kā 3. evaņģēlijs ir sastādīts, balstās uz bibliskiem pierādījumiem, tas labi saskan ar būtiskiem faktiem, kurus novērtējuši teksta kritiķi, kas uzskata, ka Lūka vispirms paplašinājis savu Mateja "Logia" variantu, pievienodams informāciju, kuru ieguvis no dažādiem avotiem, it īpaši Palestīnā. Šis pirmais uzmetums – "Q" plus "L" – tiek saukts "Protolūka", kaut gan nav nekādu pierādījumu, ka tas jebkad būtu bijis atsevišķi lietots. Tas tika pakāpeniski papildināts, ievietojot dažās vietās no Marka iegūto materiālu, it īpaši tad, ja Marka informācija nedublējās ar jau iepriekš apkopoto materiālu, un tā radās 3. evaņģēlijs. Sava evaņģēlija ievadā Lūka saka, ka viņš rūpīgi izsekojis notikumu gaitai no paša sākuma, un viņš to, acīmredzot, darīja, tiekoties ar visdrošākajām autoritātēm, kādas vien viņš spēja atrast, un pēc tam sakārtoja materiālu nopietna vēsturnieka stilā.
Lūkas ierašanās Romā kopā ar Pāvilu jāvērtē kā piemērots iemesls, lai Lūka apņemtos uzrakstīt pamatotu un patiesu stāstījumu par kristietības sākumiem. Ja valdošā un izglītotā romiešu daļa kaut ko arī zināja par kristietību, tad, iespējams, viņi to neņēma nopietni, uzskatot par necienīgu Austrumu kultu; bet Romas pilsoņa klātbūtne un fakts, ka viņš lūdzis Cēzaru uzklausīt un izskatīt tiesā jautājumu par kristietības saturu un mērķiem, lika vismaz daļai šīs šķiras pārstāvju uzlūkot kristietību nopietnāk. "Visu cienījamais Teofīls", kuram Lūka veltījis savu divdaļīgo darbu, iespējams, bijis viens no tiem, kam uzticēts radušos situāciju pārbaudīt, un tāds darbs kā Lūkas evaņģēlijs, pat tā uzmetums, iespējams, bijis šajā lietā nenovērtējams dokuments.
Nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut maldīgo domu, ka, nonākuši pie atzinuma par literārā darba avotiem, esam uzzinājuši visu, kas par to būtu jāzina. "Avotu kritika" ir tikai šīs "rakšanas dziļāk" priekšspēle. Kas gan apgalvotu, ka esam pateikuši visu, kas sakāms par Šekspīra vēsturiskajām lugām, atklādami to rašanās apstākļus? Tāpēc, lai kādi arī nebūtu avoti, mūsu priekšā ir šie evaņģēliji, katrs par sevi atsevišķs literārs darbs ar tam raksturīgu redzesloku, kas lielā mērā nosacījis temata izvēli un pasniegšanas veidu. Mēģinot atklāt, kā tie sastādīti, mums jāsargās tos uzskatīt par salikumu, kas veidots ar šķēru un līmes palīdzību.
Ikviens no tiem sākotnēji rakstīts zināmai auditorijai ar nolūku parādīt Jēzu no Nācaretes kā Dieva Dēlu un Pestītāju. Marks savu darbu sauc par "Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēliju", un beigās mēs redzam romiešu centurionu uz ceļiem krusta pakājē, atzīstot: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls" (Mk. 15:39). Varam viegli iedomāties, kāda nozīme šai liecībai bija Romā, kur evaņģēlijs pirmo reizi tika pazīstams. Lūka, pagānu ārsts, kas mantojis grieķu vēsturnieku rakstīšanas tradīcijas, radījis savu darbu pēc rūpīgas izpētes, ar nodomu, lai lasītājam no šī stāstījuma rastos droša pārliecība par kristietības izcelšanos; bez tam viņš tajā ietilpinājis tik lielu cilvēcisku līdzcietību, ka daudzi līdz ar Ernestu Renānu nosaukuši viņa evaņģēliju par "brīnišķīgāko grāmatu pasaulē". Mateja evaņģēlijs ir tiesīgs ieņemt savu vietu Jaunās Derības kanona sākumā; kura no grāmatām gan spētu tik lieliski sasaistīt Veco un Jauno Derību, kā vien tā, kas sevi pieteic valodā, kas atgādina Vecās Derības kanona pirmo grāmatu – "Jēzus – Mesijas, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla – ciltsgrāmata"? Lai gan to uzskata par visebrejiskāko no visiem evaņģēlijiem, tomēr tas neizceļ vienu īpašu nāciju vai reliģiju, jo evaņģēlijs beidzas ar atstumtā, taču paaugstinātā Israēla ķēniņa aicinājumu Viņa kalpiem: "Eita un darait par mācekļiem visas tautas!" (Mt. 28:19).
Ir pierādījumi, ka mūsu sinoptisko evaņģēliju rakstiskie avoti attiecas uz vēlāku laiku nekā aptuveni 60. g.; daži no tiem – mūsu Kunga mācības pieraksti – tapuši laikā, kad Viņa vārdi faktiski arī tika izrunāti. Mutiskie avoti attiecas uz kristietības vēstures pašu sākumu. Patiesībā visu laiku tās ir aculiecinieku liecības. Evaņģēlija agrīnie sludinātāji apzinājās šīs tiešās liecības vērtību, tādēļ atkal un atkal to izmantoja. "Mēs esam šo notikumu aculiecinieki", tāds ir viņu neapstrīdamais apgalvojums. Un nepavisam nebūtu bijis tik viegli, kā daži pētnieki iedomājas, izdomāt un iztēloties Jēzus sacīto un Viņa darbus tajos senajos laikos, kad tik daudzi no Viņa mācekļiem vēl bija dzīvi un labi zināja, kas bija un kas nebija noticis. Patiešām, mēs pārliecināmies, ka agrīnie kristieši ļoti uzmanījās, lai nošķirtu Jēzus runas no viņu pašu pierakstītā un secinātā. Pāvils, piemēram, aplūkodams plaši apspriesto tematu par laulību un šķiršanos 1. kor. 7. nodaļā, ir ļoti piesardzīgs, novelkot robežu starp viņa paša padomu šajā jautājumā un Tā Kunga izšķirošo likumu.
Agrīnajiem Evaņģēlija sludinātājiem nācās rēķināties ne tikai ar draudzīgiem aculieciniekiem; citiem bija daudz negatīvāka attieksme, un arī viņi bija informēti par Jēzus kalpošanas un nāves galvenajiem notikumiem. Mācekļi nevarēja atļauties būt neprecīzi (nemaz nerunājot par tīšu faktu sagrozīšanu), ko momentā atmaskotu tie, kas to vien gaidīja. Tieši pretēji, viens no apustuļu sludināšanas spēcīgajiem balstiem ir uzticības pilna vēršanās pie zinoša klausītāja, viņi taču ne tikai teica: "mēs esam liecinieki tam visam", bet arī: "kā jūs paši zināt" (Ap. d. 2:22). Ja būtu vēlēšanās kādā mirklī novirzīties no faktiem, naidīga aculiecinieka iespējama klātbūtne klausītāju vidū noteikti to nepieļautu.
Tātad sinoptiskajos evaņģēlijos, no kuriem pēdējais tika pabeigts 40–50 gadus pēc Kristus nāves, mums ir materiāli, kas radušies pat agrīnākos laikos, daži pat pirms Viņa nāves, pie kam tie ir galvenokārt tiešas, nepastarpinātas liecības; arī tālāk tie nodoti patstāvīgi un pārliecinošā veidā. Evaņģēliji, kuros šie materiāli ievietoti, saskan savā kristīgās ticības galveno faktu atspoguļojumā – tā ir trīskārtēja saite, ko nav tik viegli pārraut.
