Priekšvārds piektajam izdevumam

"Ticami, bet kādā nozīmē?", jautāja kāds vērīgs šī nelielā darba pirmizdevuma kritiķis, komentējot virsrakstu. Man šķiet, ar to viņš gribēja teikt, ka mums vairāk vajadzētu pārdomāt, vai var ticēt, ka Jaunā Derība ir Dieva atklāsmes Kristū liecība, nevis, vai tā ir neapstrīdams vēsturisko faktu pieraksts. Tam var piekrist; taču abi jautājumi ir cieši saistīti, jo, ja reiz kristietība ir vēsturiska atklāsme, tad nebūt nav nevietā aplūkot tās pamatdokumentus caur vēstures prizmu.

Kad 1943. gadā parādījās šīs grāmatas pirmizdevums (mans literārais pirmdzimtais), es biju klasisko zinātņu lektors un jau sen biju pieradis raudzīties uz Jauno Derību tās klasiskajā kontekstā. Kad laiku pa laikam mani aicināja runāt ar vecāko klašu audzēkņiem un universitātes studentiem par Jaunās Derības ticamību kopumā un evaņģēlijiem it īpaši, es parasti mēdzu teikt, ka Jaunās Derības ticamības pamati lielā mērā ir līdzīgi tiem pamatprincipiem, uz kuriem klasikas studenti balstās, apstiprinot daudzu citu senu dokumentu autentiskumu un ticamību. Šo sarunu iespaidā arī radās grāmatas sākotnējais variants. Tās noderīgums lasītāju lokam, kam tā iecerēta (man par to ir stāstījuši), apstiprinājies ne tikai angliski runājošās zemēs, bet arī vācu un spāņu tulkojumos.

Vēsturiskajai un filozofiskajai pieejai, protams, ir savas robežas. Tās nespēj pierādīt kristiešu apgalvojumu, ka Jaunā Derība ir Svētā Gara iedvesmots dievišķās atklāsmes pieraksts. Citiem studentiem, nevis topošajiem teologiem (kam šī grāmata arī bija domāta), šāds apgalvojums ir vieglāk pieņemams, ja tas ir vēsturiski neapstrīdams, nevis apšaubāms. Un, man šķiet, viņiem ir taisnība. Protams, ir grūti aplūkot Jaunās Derības rakstus tīri vēsturiskā skatījumā, tajos neglābjami ienāk teoloģija. Bet tā tam ir jābūt; vēsture un teoloģija ir nesaraujami saistītas mūsu pestīšanas Evaņģēlijā, kura mūžīgā un visaptverošā pamatotība sakņojas notikumos Palestīnā, kad Tibērijs valdīja Romas impērijā.

Esmu priecīgs par iespēju grāmatu pārstrādāt (daži mani draugi uzskatīs, ka ne pietiekami un pamatīgi); un, no jauna to laižot atklātībā, es to joprojām veltu tiem visas pasaules universitāšu un koledžu studentiem, kas gan individuāli, gan kolektīvi nes savu kolēģu vidū apustulisko liecību par mūsu Kungu Jēzu Kristu.