Jaunā Derība, kā mēs to zinām, sastāv no divdesmit septiņiem īsiem sacerējumiem grieķu valodā, parasti tos sauc par "grāmatām", no kurām pirmajām piecām ir vēsturisks raksturs un tādējādi, ņemot vērā mūsu izpētes mērķi, tās šobrīd varētu mūs interesēt visvairāk. Četras no tām mēs saucam par evaņģēlijiem, jo katra no tām pasludina labo vēsti, ka Dievs sevi atklājis Jēzū Kristū, lai atpestītu cilvēci.
Visas četras atklāj, ko Kristus runājis un darījis, taču tās grūti nosaukt par biogrāfijām šī vārda mūsdienu nozīmē, jo tās stāsta gandrīz vienīgi par pēdējiem diviem, trim Viņa dzīves gadiem un piešķir, kā varētu domāt, neproporcionāli lielu vietu notikumiem, kas risinājušies tieši nedēļu pirms Viņa nāves. Tās nav iecerētas kā Kristus dzīves apraksti, bet drīzāk kā atšķirīgā skatījumā un sākotnēji arī dažādai publikai atstāstīta labā vēsts par Viņu. Pirmos trīs evaņģēlijus (Mateja, Marka un Lūkas), pateicoties dažām iezīmēm, kas tos vieno, parasti sauc par "sinoptiskajiem evaņģēlijiem".[5]
Piektais no vēsturiskajiem sacerējumiem, Apustuļu darbi, patiesībā ir trešā evaņģēlija turpinājums, tā paša autora, ārsta un Pāvila ceļabiedra Lūkas, sarakstīts. Tas mums stāsta par kristietības uzplaukumu pēc Kristus augšāmcelšanās un debesīs uzkāpšanas, par tās izplatīšanos uz rietumiem no Palestīnas un Romas apmēram trīsdesmit gadus pēc krustā sišanas notikumiem. Pārējo rakstu vidū divdesmit viena ir vēstule. Trīspadsmit no tām ir uzrakstījis Pāvils, deviņas adresējot draudzēm[6] un četras – konkrētiem cilvēkiem.[7] Vēl kāda – Vēstule ebrejiem – ir anonīma, tomēr agrīnajos laikos tā saistīta ar Pāvila vēstulēm un to bieži piedēvēja Pāvilam. Iespējams, ka tā tika uzrakstīta īsi pirms 70. g. kādai ebreju kristiešu kopienai Itālijā. Kas attiecas uz pārējām vēstulēm, – vienas autors ir Jēkabs, iespējams, mūsu Kunga brālis, kādu citu sarakstījis Jūda, kas sevi dēvē par Jēkaba brāli; divas – Pēteris; un ir vēl trīs, kurām nav paraksta, taču, pateicoties savai acīmredzamajai radniecībai ar ceturto evaņģēliju, tās kopš seniem laikiem pazīstamas kā Jāņa vēstules. Vēl atliek Apokalipse jeb Atklāsmes grāmata.[8] Tā pieder literatūras žanram, kas, kaut arī svešāds mūsdienās, bija labi pazīstams tā laika ebreju un kristiešu lokā – t.i., apokaliptiskajam žanram.[9] Atklāsmes grāmatu ievada septiņas pavadvēstules, kas adresētas septiņām draudzēm, kas atradās Romas impērijas pakļautībā. Autors, Jānis, kas tajā laikā bija izsūtīts uz Patmas salu Egejas jūrā, stāsta par veselu virkni vīziju, kas simboliski attēlo Kristus uzvaru gan Viņa ciešanu ceļā, gan Viņa tautas pestīšanā, kas Viņa un šo ļaužu ienaidnieka dēļ cieta zem grēka nastas.
Grāmata sarakstīta Flāvija dzimtas valdīšanas laikā (69.–96. g.), lai apspiestajos kristiešos radītu pārliecību, ka, neskatoties uz acīmredzamo netaisnību, ar kuru viņiem jāsamierinās, viņu uzvara ir neapšaubāma; Jēzum, nevis Cēzaram, Dievs uzticējis pasauli.
No šīm divdesmit septiņām grāmatām mums pašlaik galvenokārt interesē pirmās piecas, kuras uzrakstītas stāstījuma formā, bet arī pārējās, it īpaši Pāvila vēstules, ir nepieciešamas mūsu mērķim, jo tajās ir vēsturiskas ziņas vai arī tās savādāk paskaidro evaņģēlijus un Apustuļu darbus.
[5] Skat. 4. nod.
[6] Vēstule romiešiem, 1. un 2. vēst. korintiešiem, galatiešiem, efeziešiem, filipiešiem, kolosiešiem, 1. un 2. vēst. tesaloniķiešiem.
[7] Vēstule Filemonam, 1. un 2. vēst. Timotejam, vēst. Titam.
[8] N.B. Atklāsme (vsk.), nevis atklāsmes (dsk.).
[9] No gr. apokalyptein, "atklāt". Šī žanra priekšgājēja ir Vecās Derības Daniēla grāmata.
