1. Kas ir Jaunās Derības dokumenti?

Jaunā Derība, kā mēs to zinām, sastāv no divdesmit septiņiem īsiem sacerējumiem grieķu valodā, parasti tos sauc par "grāmatām", no kurām pirmajām piecām ir vēsturisks raksturs un tādējādi, ņemot vērā mūsu izpētes mērķi, tās šobrīd varētu mūs interesēt visvairāk. Četras no tām mēs saucam par evaņģēlijiem, jo katra no tām pasludina labo vēsti, ka Dievs sevi atklājis Jēzū Kristū, lai atpestītu cilvēci.

Visas četras atklāj, ko Kristus runājis un darījis, taču tās grūti nosaukt par biogrāfijām šī vārda mūsdienu nozīmē, jo tās stāsta gandrīz vienīgi par pēdējiem diviem, trim Viņa dzīves gadiem un piešķir, kā varētu domāt, neproporcionāli lielu vietu notikumiem, kas risinājušies tieši nedēļu pirms Viņa nāves. Tās nav iecerētas kā Kristus dzīves apraksti, bet drīzāk kā atšķirīgā skatījumā un sākotnēji arī dažādai publikai atstāstīta labā vēsts par Viņu. Pirmos trīs evaņģēlijus (Mateja, Marka un Lūkas), pateicoties dažām iezīmēm, kas tos vieno, parasti sauc par "sinoptiskajiem evaņģēlijiem".[5]

Piektais no vēsturiskajiem sacerējumiem, Apustuļu darbi, patiesībā ir trešā evaņģēlija turpinājums, tā paša autora, ārsta un Pāvila ceļabiedra Lūkas, sarakstīts. Tas mums stāsta par kristietības uzplaukumu pēc Kristus augšāmcelšanās un debesīs uzkāpšanas, par tās izplatīšanos uz rietumiem no Palestīnas un Romas apmēram trīsdesmit gadus pēc krustā sišanas notikumiem. Pārējo rakstu vidū divdesmit viena ir vēstule. Trīspadsmit no tām ir uzrakstījis Pāvils, deviņas adresējot draudzēm[6] un četras – konkrētiem cilvēkiem.[7] Vēl kāda – Vēstule ebrejiem – ir anonīma, tomēr agrīnajos laikos tā saistīta ar Pāvila vēstulēm un to bieži piedēvēja Pāvilam. Iespējams, ka tā tika uzrakstīta īsi pirms 70. g. kādai ebreju kristiešu kopienai Itālijā. Kas attiecas uz pārējām vēstulēm, – vienas autors ir Jēkabs, iespējams, mūsu Kunga brālis, kādu citu sarakstījis Jūda, kas sevi dēvē par Jēkaba brāli; divas – Pēteris; un ir vēl trīs, kurām nav paraksta, taču, pateicoties savai acīmredzamajai radniecībai ar ceturto evaņģēliju, tās kopš seniem laikiem pazīstamas kā Jāņa vēstules. Vēl atliek Apokalipse jeb Atklāsmes grāmata.[8] Tā pieder literatūras žanram, kas, kaut arī svešāds mūsdienās, bija labi pazīstams tā laika ebreju un kristiešu lokā – t.i., apokaliptiskajam žanram.[9] Atklāsmes grāmatu ievada septiņas pavadvēstules, kas adresētas septiņām draudzēm, kas atradās Romas impērijas pakļautībā. Autors, Jānis, kas tajā laikā bija izsūtīts uz Patmas salu Egejas jūrā, stāsta par veselu virkni vīziju, kas simboliski attēlo Kristus uzvaru gan Viņa ciešanu ceļā, gan Viņa tautas pestīšanā, kas Viņa un šo ļaužu ienaidnieka dēļ cieta zem grēka nastas.

Grāmata sarakstīta Flāvija dzimtas valdīšanas laikā (69.–96. g.), lai apspiestajos kristiešos radītu pārliecību, ka, neskatoties uz acīmredzamo netaisnību, ar kuru viņiem jāsamierinās, viņu uzvara ir neapšaubāma; Jēzum, nevis Cēzaram, Dievs uzticējis pasauli.

No šīm divdesmit septiņām grāmatām mums pašlaik galvenokārt interesē pirmās piecas, kuras uzrakstītas stāstījuma formā, bet arī pārējās, it īpaši Pāvila vēstules, ir nepieciešamas mūsu mērķim, jo tajās ir vēsturiskas ziņas vai arī tās savādāk paskaidro evaņģēlijus un Apustuļu darbus.

---

[5] Skat. 4. nod.

[6] Vēstule romiešiem, 1. un 2. vēst. korintiešiem, galatiešiem, efeziešiem, filipiešiem, kolosiešiem, 1. un 2. vēst. tesaloniķiešiem.

[7] Vēstule Filemonam, 1. un 2. vēst. Timotejam, vēst. Titam.

[8] N.B. Atklāsme (vsk.), nevis atklāsmes (dsk.).

[9] No gr. apokalyptein, "atklāt". Šī žanra priekšgājēja ir Vecās Derības Daniēla grāmata.

2. Uz kuru laika posmu attiecas šie dokumenti?

Kristus krustā sišana notika, kā visi atzīst, ap 30. g. Pēc Lūkas 3:1, Jāņa Kristītāja darbība tieši pirms mūsu Kunga sludināšanas sākuma attiecas uz ķeizara Tibērija piecpadsmito valdīšanas gadu. Ir zināms, ka Tibērijs kļuva imperators 14. g. augustā un, saskaņā ar tā laika gadu skaitīšanas metodi Sīrijā, kuru, acīmredzot, lietojis arī Lūka, viņa piecpadsmitais valdīšanas gads varētu sākties 27. g. septembrī vai oktobrī.[10] Ceturtajā evaņģēlijā minēts, ka no tā laika pagājuši trīs Pasā svētki,[11] trešie – 30. g. Pasā svētki, kad, kā tas secināms arī no citiem norādījumiem, notika krustā sišana. Tolaik, kā mums zināms no citiem avotiem, Pilāts bija Romas impērijas pārvaldnieks Jūdejā, Hērods Antipa bija Galilejas tetrarhs, un jūdu augstais priesteris bija Kajafa.[12]

Jaunā Derība tika pabeigta jeb, pareizāk sakot, pamatos pabeigta ap 100. g., kad tās galvenās daļas jau bija pazīstamas apmēram divdesmit līdz četrdesmit gadu. Mūsdienu zinātnieku vairākums ASV šos četrus evaņģēlijus datē šādi: Mateja – 85.–90. g., Marka – 65. g., Lūkas – 80.–85. g., Jāņa – 90.–100. g.[13] Man gribētos pirmos trīs evaņģēlijus attiecināt uz mazliet agrīnāku laiku: Marka – ap 64.–65. g., Lūkas – īsi pirms 70. g. un Mateja – pēc 70. g. Tas, kādā veidā evaņģēlijos parādās informācija par Jeruzalemes pilsētas un tempļa krišanu 70. g., ir kritērijs, kam manā skatījumā ir īpašs svars. Es uzskatu, ka Marka un Lūkas evaņģēliji tapuši pirms šī notikuma, bet Mateja evaņģēlijs – nedaudz pēc tam.

Taču, pat ja pieļaujam vēlāku datējumu, situācija no vēsturiskā viedokļa ir droša, jo pirmo trīs evaņģēliju rakstīšanas laikā daudzi Jēzus vārdu un darbu aculiecinieki vēl bija dzīvi, un vismaz daži vēl bija dzīvi arī tad, kad tapa ceturtais evaņģēlijs. Ja varētu droši teikt, ka evaņģēliju sarakstītāji izmantojuši senāku informācijas avotu, situācija būtu vēl iepriecinošāka. (Detalizēts evaņģēliju pētījums sekos kādā no nākamajām nodaļām.)

Apustuļu darbu uzrakstīšanas datējums atkarīgs no tā, kādu datējumu nosakām trešajam evaņģēlijam, jo tie abi ir viens vēsturisks darbs, kura otrā daļa, šķiet, uzrakstīta drīz pēc pirmās. Ir droši pierādījumi, ka šis divdaļīgais darbs varētu būt uzrakstīts neilgi pēc Pāvila divu gadu uzturēšanās Romā (60.–62. g.).[14] Tomēr daži zinātnieki uzskata, ka šis "iepriekšminētais sacerējums", kura turpinājums ir Apustuļu darbi, ir nevis tagadējais Lūkas evaņģēlijs, bet gan kāds senāks uzmetums, kuru dažreiz dēvē par "Protolūku"; tas viņiem ļauj par Apustuļu darbu uzrakstīšanas laiku minēt 60-tos gadus, uzskatot, ka, savukārt, Lūkas evaņģēlijs savā galīgajā variantā, ticamāk, uzrakstīts vēlāk.[15]

Pāvila trīspadsmit vēstuļu uzrakstīšanas laiku iespējams noteikt, ņemot vērā gan būtiskus, gan mazsvarīgus pierādījumus. Ir pagājis laiks, kad šo vēstuļu autentiskumu bija iespējams pilnībā noraidīt. Mūsdienās vēl ir daži autori, kas noliedz, ka Vēstuli efeziešiem sarakstījis Pāvils; mazāk ir tādu, kas neatzīst, ka 2. vēst. Tesaloniķiešiem būtu Pāvila rakstīta, bet daži autori nepieļauj, ka pastorālās vēstules (1. un 2. vēst. Timotejam un Vēst. Titam) savā pašreizējā formā ir Pāvila rokas rakstītas.[16] Es tās visas uzskatu par Pāvila vēstulēm, taču pietiek arī ar pārējām atlikušajām astoņām vēstulēm, un tieši no tām arī nākuši galvenie pierādījumi, kas tiks aplūkoti mūsu nākamajā nodaļā.

---

[10] Metode, kas bija spēkā Sīrijā, bija saglabājusies no ķēniņu laikiem un, saskaņā ar to, jauns valdīšanas gads sākās septembrī / oktobrī. Tā kā Tibērijs kļuva imperators augustā (14. g.), viņa nākamajam valdīšanas gadam jāsākas tā paša gada septembrī / oktobrī. Pashā (Jņ. 2:13 un turpmāk) attiecīgi bija 28. g. marts, un tas sakrīt ar hronoloģiskajām norādēm 2:20, jo Hēroda templi sāka celt 20.–19. g. pirms Kristus. 46 gadi no šī brīža mūs aizved 27.–28. g.

[11] Jāņa 2:13, 6:4, 11:55 un turpmāk.

[12] Skat. 9. un 10. nodaļā.

[13] Kā, piemēram, B. H. Streeter savā "The Four Gospels" (1924.) un V. Taylor "The Gospels" (1945.). Pierādījumi senākiem datējumiem atrodami A. Harnack "The Date of the Acts and the Synoptic Gospels" (1911.); C. E. Raven "Jesus and the Gospel of Love" (1931.), 128. lpp. un turpmāk; J. A. T. Robinson "Redating the New Testament" (1976.).

[14] Apustuļu darbi 28:30. Skat. F. F. Bruce "The Book of the Acts" (1954.), 21. lpp. un turpmāk.

[15] Sal. C. S. C. Williams "A Commentary on the Acts of the Apostles" (1957.), 13. lpp. un turpmāk.

[16] Sal. D. Guthrie "The Pastoral Epistles" (1957.), 11. lpp. un turpmāk.

Pāvila liecības nozīme

Desmit no vēstulēm, kuras nes Pāvila vārdu, sarakstītas pirms viņa ieslodzījuma Romā. Šīs desmit to sarakstīšanas kārtībā var datēt šādi: Galatiešiem, 48. g.[17]; 1. un 2. tesaloniķiešiem, 50. g.; 1. un 2. korintiešiem, 54.–56. g.; Romiešiem, 57. g.; Filipiešiem, Kolosiešiem, Filemonam un Efeziešiem, ap 60. g. Pastorālo vēstuļu izteiksmes veids un vēsturiskā vide norāda uz vēlāku datējumu, salīdzinājumā ar citām Pāvila vēstulēm, bet tiem, kas tic Pāvila otrajai apcietināšanai Romā (ap 65. g.), kas beidzās ar viņa sodīšanu ar nāvi, tas rada mazāk grūtību.[18] Pastorālās vēstules varētu attiekties uz aptuveni 63.–65. gadu, un pārmaiņas Pāvila draudzēs, par kurām vēstules liecina, iespējams, daļēji radušās, pateicoties tai izdevībai, kuru Pāvila iepriekšējais ieslodzījums Romā sagādāja viņa pretiniekiem.

Katrā ziņā laika posms, kas šķir Evaņģēlija notikumus no vairuma Jaunās Derības grāmatu uzrakstīšanas, vēsturisko pētījumu skatījumā ir pietiekami īss. Jo, nosakot senu vēsturisku pierakstu ticamību, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir, cik drīz pēc notikumu norises tie aprakstīti.

---

[17] Saskaņā ar to, ka tā uzrakstīta pirms Jeruzalemes koncila, kas minēts Apustuļu darbu 15. nodaļā, daži par pareizo uzskata dažus gadus vēlāku datējumu.

[18] Sal. Eusebius, Hist. Eccl., II, 22, 25.

3. Kādi ir pierādījumi, ka tie pastāvējuši tik sen?

Pagājušā gadsimta vidū kāda ļoti ietekmīga skola ar lielu pārliecību apgalvoja, ka dažas no vissvarīgākajām Jaunās Derības grāmatām, ieskaitot evaņģēlijus un Apustuļu darbus, nav bijušas uzrakstītas vēl pirms otrā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.[19] Šāda slēdziena pamatā bija nevis vēsturiskas liecības, bet gan filozofiska rakstura pieņēmumi. Pat tajā laikā jau bija pietiekami daudz vēsturisku liecību, lai pierādītu, cik nepamatotas ir šīs teorijas, kā to savos rakstos parāda Laitfuts (Lightfoot), Tišendorfs (Tischendorf), Tregelles u.c.; bet šādu mums pieejamo liecību skaits mūsdienās ir tik liels un tās ir tik pārliecinošas, ka Jaunās Derības rakstu attiecināšana uz pirmo gadsimtu nekādi nav apstrīdama, lai kādi arī nebūtu šie filozofiskie pieņēmumi.

Pierādījumi Jaunās Derības rakstiem ir daudz pārliecinošāki nekā daudzu klasiķu darbu sakarībā, kuru autentiskumu neviens pat nedomā apstrīdēt. Un, ja arī Jaunā Derība būtu laicīgu rakstu sakopojums, to autentiskums būtu vispārpieņemts kā absolūti neapšaubāms.

Interesanti, ka bieži vēsturnieki daudz vairāk nekā teologi paļaujas uz Jaunās Derības pierakstiem.[20] Šā vai citādi, ir cilvēki, kuri uzskata "svēto grāmatu" par ipso facto – aizdomīgu, šādam darbam pieprasot daudz vairāk apstiprinošu pierādījumu nekā, ja aplūkojams vienkārši laicīgs vai pagānisks sacerējums. No vēsturnieka viedokļa abos gadījumos kritērijiem jābūt vienādiem. Taču mēs nestrīdamies ar tiem, kuriem Jaunajai Derībai nepieciešams vairāk pierādījumu nekā citiem sacerējumiem; pirmkārt, Jaunās Derības visaptverošā nozīme cilvēces vēsturē ir tik pilnīga un tās galvenās personas tēls un darbi ir tik vienreizīgi, ka mēs vēlamies būt tik pārliecināti par šo patiesību, cik vien iespējams; otrkārt, patiesībā par Jauno Derību pieejams daudz vairāk liecību nekā par jebkuru citu senu līdzīga laika perioda rakstu.

Ir zināmi vairāk nekā 5000 grieķu Jaunās Derības manuskriptu, pilnīgu vai daļēju. Labākais un nozīmīgākais no tiem attiecas uz apmēram 350. g., par diviem vissvarīgākajiem uzskata Codex Vaticanus, lielāko vērtību Vatikāna bibliotēkā Romā, un Codex Sinaiticus, kuru britu valdība atpirka no padomju valdības 1993. gada Ziemassvētkos par 100000 angļu mārciņām un kurš pašlaik ir Britu muzeja galvenais dārgums. Šajā valstī atrodas vēl divi svarīgi senie manuskripti – Codex Alexandrinus, arī Britu muzeja eksponāts, tas sarakstīts 5. gadsimtā, un Codex Bezae – Kembridžas Universitātes bibliotēkā, sarakstīts 5. vai 6. gadsimtā un ietver evaņģēlijus un Apustuļu darbus gan grieķu, gan latīņu valodā.

Tas, cik ticama ir Jaunā Derība manuskriptu izvērtējumā, iespējams, kļūs skaidrāks, ja salīdzināsim šo tekstuālo materiālu ar citiem seniem vēsturiskiem darbiem. Cēzara "Gallu karam" (kas sacerēts laika posmā starp 50. un 58. gadu pirms Kristus) ir vairāki līdz mūsdienām saglabājušies manuskripti, bet tikai deviņi vai desmit ir labi un vecākais attiecas uz apmēram 900 gadu ilgu laika posmu pēc Cēzara nāves. No Līvija Romas vēstures 142 grāmatām (59. g. pirms Kristus līdz 17. g.) tikai trīsdesmit piecas saglabājušās; tās mēs pazīstam no ne vairāk kā divdesmit manuskriptiem, kam ir kāda vērtība, no tiem tikai viens, kurā ir 3., 4., 5. un 6. grāmatas fragmenti, atvedināms uz ceturto gadsimtu. No četrpadsmit Tacita vēstures grāmatām – ap 100. g. – saglabājušās tikai četras ar pusi; no viņa "Annāļu" sešpadsmit grāmatām desmit saglabājušās pilnībā, divas daļēji. Viņa divu lielo vēsturisko darbu saglabājušos daļu teksts rekonstruējams vienīgi no diviem manuskriptiem – viens no 9. un otrs no 11. gadsimta. Manuskripti, kas saglabājušies viņa mazākajiem darbiem ("Dialogus de Oratoribus", "Agricola", "Germania"), visi nāk no 10. gadsimta apkopojuma. Tukidīda vēsture (ap 460.–400. g. pirms Kristus) mums pazīstama no astoņiem manuskriptiem, no kuriem vissenākais attiecas uz aptuveni 900. g., kā arī dažām papirusa strēmelēm no kristīgās ēras sākuma gadiem. Tas pats attiecas uz Hērodota vēsturi (ap 488.–428. g. pirms Kristus). Taču neviens no senatnes pētniekiem nepieļaus iebildumus Hērodota vai Tukidīda darbu autentiskumam tādēļ, ka paši senākie viņu darbu manuskripti, kam ir kāda vērtība, sarakstīti vairāk nekā 1300 gadus vēlāk nekā oriģināls.

Bet cik atšķirīga šajā ziņā ir situācija attiecībā uz Jauno Derību! Papildus diviem iepriekš minētajiem izcilajiem ceturtā gadsimta manuskriptiem, kas ir senākie no apmēram tūkstoš mums zināmajiem, saglabājušās Jaunās Derības grāmatas vērtīgos papirusa fragmentos, kas ir pat vēl 100 līdz 200 gadus vecāki. "The Chester Beatty Biblical Papyri", par kura eksistenci tika paziņots 1931. gadā, sastāv no vienpadsmit vecu papirusa rokrakstu daļām, no kurām trīs ietver galvenokārt Jaunās Derības tekstus. Viena no tām, kurā ir četri evaņģēliji un Apustuļu darbi, attiecināma uz trešā gadsimta pirmo pusi; otra, kurā ir Pāvila vēstules draudzēm un Vēstule ebrejiem, pārrakstīta trešā gadsimta sākumā; trešā – Atklāsmes grāmata – pieder tā paša gadsimta otrajai pusei.

Vēl jaunāks atradums ir vairāki papirusa fragmenti, kas, pēc papirusoloģijas ekspertu slēdziena, attiecināmi uz ne vēlāku laiku kā 250. g.; tas publicēts "Fragments of an Unknown Gospel and other Early Christian Papyri", ko sarakstījuši H. Bells (H. I. Bell) un T. Skīts (T. C. Skeat) (1935.).

Šie fragmenti, kā daži uzskata, ietver daļu piektā evaņģēlija, kam liela līdzība ar četriem kanoniskajiem; taču daudz ticamāks ir viedoklis, kas atspoguļots "The Times" literārajā pielikumā 1935. gada 25. aprīlī, proti, ka "šos fragmentus rakstījis kāds, kuram labi zināmi četri evaņģēliji, tie bija viņa priekšā; fragmenti nepretendēja uz atsevišķa evaņģēlija statusu, bet bija vienkārši stāstu un citu tekstu pārfrāzējumi, domāti Evaņģēlija skaidrošanai un mācīšanai, proti, Evaņģēlija stāsts un mācību grāmata".

Vēl senāki ir papirusa kodeksa fragmenti, kas satur Jāņa evaņģēlija 18:31–33, 37 un turpmāk un tagad atrodas Džona Railenda bibliotēkā, Mančesterā, pēc paleogrāfu atzinuma, tie attiecas uz 130. g., kas norāda, ka pēdējais no četriem evaņģēlijiem, kas, saskaņā ar tradicionālo skaidrojumu, sarakstīts Efezā no 90. līdz 100. g., četrdesmit gadus pēc tā pabeigšanas bija izplatīts Ēģiptē (ja, kā ļoti ticams, šis papiruss nāk no Ēģiptes, kur iegūts 1917. gadā). Var uzskatīt, ka jau pusgadsimtu šis ir vissenākais Jaunās Derības fragments, kas saglabājies līdz mūsdienām.[21] Kāds agrāk atrasts šī paša evaņģēlija papirusa manuskripts, tomēr ne tik sens kā Railenda papiruss, ir salīdzinoši labāk saglabājies. Tas ir papiruss "Bodmer II", par kura atrašanu Bodmera bibliotēka Ženēvā darīja zināmu 1956. gadā; tas sarakstīts aptuveni 200. g. un ietver Jāņa evaņģēlija pirmās 14 nodaļas ar tikai nelielu 22 pantu iztrūkumu, kā arī pēdējo septiņu nodaļu lielāko daļu. Cita veida liecības ir norādes uz Jauno Derību, kā arī tās fragmenti pārējos agrīnajos sacerējumos. Autori, kurus pazīstam kā apustuliskos tēvus, rakstīja galvenokārt laikā no 90. līdz 160. g.; viņu darbos atrodam liecības, ka viņi labi pazinuši lielāko daļu Jaunās Derības grāmatu. Trijos darbos, kas, iespējams, sarakstīti ap 100. g. – "Barnabas vēstulē", kas, acīmredzot, sarakstīta Aleksandrijā, "Didache" jeb "Divpadsmit apustuļu mācībā", kas radusies kaut kur Sīrijā vai Palestīnā, un vēstulē, kuru Romas bīskaps Klements sūtījis korintiešu draudzei ap 96. g., – mēs atrodam pietiekami skaidru tradicionālo kristietības mācību, pārņemtu no sinoptiskajiem evaņģēlijiem, no Apustuļu darbiem, Vēstules romiešiem, 1. vēst. korintiešiem, vēstulēm efeziešiem, Titam, ebrejiem, 1. Pētera vēstules un, iespējams, vēl citām Jaunās Derības grāmatām. Vēstulēs, kuras rakstījis Antiohijas bīskaps Ignācijs, kad viņš devās uz savu mocekļa pārbaudījumu Romā 115. g., var skaidri saskatīt citātus no Mateja, Jāņa ev., Vēstules romiešiem, 1. un 2. vēst. korintiešiem, vēstulēm galatiešiem, efeziešiem, filipiešiem, 1. un 2. vēst. Timotejam, Vēstules Titam un, iespējams, norādes uz Marka, Lūkas evaņģēlijiem, Apustuļu darbiem, Vēstuli kolosiešiem, 2. vēst. tesaloniķiešiem, Vēstuli Filemonam, Vēstuli ebrejiem un 1. Pētera vēstuli. Viņa jaunākais laikabiedrs Polikarps vēstulē filipiešiem (ap 120. g.) citē sinoptisko evaņģēliju mācību, Apustuļu darbus, Vēstuli romiešiem, 1. un 2. vēst. korintiešiem, vēstules galatiešiem, efeziešiem, filipiešiem, 2. vēst. tesaloniķiešiem, 1. un 2. vēst. Timotejam, Vēst. ebrejiem, 1. Pētera vēstuli un 1. Jāņa vēstuli. Un tā mēs varētu turpināt caurskatīt otrā gadsimta autorus, apkopojot arvien vairāk liecību tam, ka viņi pazinuši un augstu vērtējuši Jaunās Derības rakstu autoritāti. Kas attiecas uz apustulisko tēvu darbiem, viņu liecības ir apkopotas un izvērtētas "The New Testament in the Apostolic Fathers", kurā apkopoti Oksfordas Vēsturiskās teoloģijas biedrības komitejas pētījumi 1905. gadā.

Šāda veida liecības atrodamas ne tikai ortodoksālo kristīgo autoru darbos. No nesen atklātajiem Valentīna gnostiskās skolas darbiem ir skaidrs, ka pirms otrā gadsimta vidus lielākā daļa Jaunās Derības grāmatu bija vienlīdz labi pazīstamas un augstu vērtētas gan herētiķu lokā, gan katoliskajā baznīcā.[22] Šādu manuskriptos atrasto liecību pētījumi un vēlāko autoru citāti saistīti ar tā dēvēto "tekstuālās kritikas" pieeju.[23] Tas ir vissvarīgākais un aizraujošākais pētījumu veids, kura mērķis ir ar iespējami vislielāko precizitāti liecībā, kas mums pieejama, noteikt attiecīgā dokumenta oriģinālo tekstu. Ir praktiski viegli pierādāms, cik grūti pārrakstīt kādu garāku rindkopu, vismaz vienu, divas reizes nekļūdoties. Ja šie dokumenti, kā, piemēram, Jaunās Derības raksti, ir pārrakstīti un vēlreiz pārrakstīti tūkstošiem reižu, iespēja pārrakstītājam kļūdīties ir tik liela, ka ir tiešām apbrīnojami, ka tajos nav nekā vairāk, nekā mēs tur atrodam. Par laimi, ja manuskriptu lielais daudzums palielina rakstītāja kļūdu skaitu, tas proporcionāli dod arī lielāku iespēju tās izlabot, tādēļ šaubas, kas rodas oriģinālā teksta atklāšanas procesā, nebūt nav tik lielas, kā varētu likties; patiesībā tās ir ļoti niecīgas. Dažādie teksta varianti, par kuriem Jaunās Derības tekstuālo kritiķu lokā šaubas saglabājušās, neatstāj nekādu iespaidu uz vēsturisko faktu materiālu vai kristīgo ticību un praksi.

Visu apkopojot, citēsim šeit nelaiķi seru Frederiku Kenjonu (Sir Frederic Kenyon), zinātnieku, kas attiecībā uz senajiem manuskriptiem bija sava laika vislielākā autoritāte:

"Intervāls starp oriģināla sacerēšanas datumu un vissenāko saglabājušos liecību kļuvis tik mazs, ka tas faktiski nav vērā ņemams, un pēdējais pamats šaubām par to, vai Svētie Raksti līdz mums nonākuši tieši tādā veidā, kā tie sākotnēji uzrakstīti, tagad ir novērsts. Gan autentiskums, gan Jaunās Derības grāmatu vispārējā integritāte uzskatāmi par beidzot pierādītiem."[24]

---

[19] Tībingenes skola (pēc Tībingenes Universitātes), kurā F. C. Baurs (F. C. Baur), šo uzskatu iedibinātājs, bija profesors. Šī skola no jauna skaidroja kristietības izcelšanos ar Hēgeļa metafizikas pamatiem. Metodes, kuras viņi pielietoja, vislabāk atklāj kāds pazīstams stāsts no skolas dzīves, kur Hēgelis centies propagandēt savu vēstures filozofiju, atsaucoties uz zināmiem notikumiem, kad kāds klausītājs, vēstures students, iejaucies, protestēdams: "Bet, profesora kungs! Fakti apliecina ko citu". "Jo sliktāk faktiem," – atbildējis Hēgelis.

Šīs teorijas 1874. gadā centās popularizēt kāds "anonīms" "Supernatural Religion" autors (Walter R. Cassels), kuram atbildēja bīskaps Lightfoot savos rakstos "Contemporary Review", 1874.–1877. g., pārdrukāts "Essays on "Supernatural Religion"" krājumā (1889.). Cassels tēzes un Lightfoot atbilde ir īpaši ieteicama teoloģijas studentiem, kas interesējas par ‘argument from silence’ lietderību.

[20] Sal. A. N. Sherwin–White "Roman Society and Roman Law in the New Testament" (1963.), 189. lpp., – vēsturnieka–klasiķa pārsteiguma izpausme par "ekstremālās formas kritikas pamatpieņēmumiem".

[21] Par šī papirusa tekstu un aprakstu skat. C. H. Roberts "An Unpublished Fragment of the Fourth Gospel" (1935.).

[22] Skat. F. L. Cross (red.) "The Jung Codex" (1955.), 81. lpp. un turpmāk. Sal. 98. lpp. un turpmāk.

[23] Cits ļoti svarīgs Jaunās Derības tekstu autentiskuma apliecinājums ir senie teksta varianti citās valodās, no kurām senākās ir vecsīriešu un veclatīņu, tās attiecas uz otrā gadsimta beigām; kaut ko vērtīgu atrodam arī seno baznīcu mācībās.

[24] "The Bible and Archeology" (1940.), 288. lpp. un turpmāk.

Papildus piezīme: kāds cits Bodmera papiruss, par kuru nesen ziņots, satur kodeksu no apmēram 200. g. (Lūkas un Jāņa ev. daļas); vēl kāds, kas attiecas apmēram uz to pašu laiku, satur Pētera un Jūdas vēstules; tāpat arī ir viens no 6. un 7. gadsimta, kurā atrodami Apustuļu darbi un vēstules.

Papildus piezīme 2: pēdējie nopietnie pētījumi par Jaunās Derības grāmatu datējumu – "Redating the New Testament", aut. J. A. T. Robinson (1976.) – pierāda, ka visi teksti Jaunajā Derībā uzrakstīti pirms 70. g., kā pēdējā – Atklāsmes grāmata, kuru viņš attiecina, visticamāk, zem Galbas (68. g. jūnijs līdz 69. g. janvārim). Viņa versijas vainagojums ir Jāņa evaņģēlijs, kuru viņš datē ne vēlāk kā 65. g. Man negribētos pilnībā piekrist tik agrīnam datējumam, jo es domāju, ka viens vai divi no Jaunās Derības dokumentiem liek saprast, ka Jeruzalemes krišana (70. g.) jau notikusi. Tomēr Dr. Robinsona pētījumi ir tik nopietni un dziļi, ka no šī brīža nevienam nevajadzētu nodarboties ar datējumu jautājumiem, pirms tam nopietni neiedziļinoties viņa pierādījumos.