Kad esam nonākuši pie atzinuma par konkrēto Jaunās Derības grāmatu uzrakstīšanas laiku un tapšanu, vēl atliek cits jautājums, kas gaida atbildi. Kā radusies pati Jaunā Derība kopumā kā rakstu krājums? Kas un pēc kādiem principiem rakstus apkopojis? Kas noteicis autoritatīvo grāmatu sarakstu jeb kanonu?
Kristietības tradīcija pieņem, ka Svētais Gars, kas vadījis atsevišķo grāmatu uzrakstīšanu, arī noteicis to izvēli un apkopošanu, tādējādi apstiprinot Tā Kunga solījumu, ka Viņš vedīs savus mācekļus pa patiesības ceļu. Taču tas ir kaut kas tāds, ko varam aptvert tikai garīgi, nevis ar vēsturisku pētījumu palīdzību. Pašlaik mūsu mērķis ir atklāt, ko par Jaunās Derības rašanās kanonu stāsta vēsturiskie pētījumi. Daži teiks, ka esam saņēmuši šīs divdesmit septiņas Jaunās Derības grāmatas saskaņā ar baznīcas autoritāti; bet, ja arī tas tā ir, tad kā baznīca izvēlējās tieši šīs divdesmit septiņas un nevis citas, kā Vecās Derības kanona cienīgas iedvesmas un autoritātes ziņā?
Šis jautājums ir pārāk novienkāršots "Trīsdesmit deviņu artikulu" sestajā artikulā, kur teikts: "Kā Svēto Rakstu vārdu mēs patiesi domājam šīs Vecās un Jaunās Derības kanoniskās grāmatas, par kuru autoritāti baznīca nekad nav šaubījusies." Jo, atliekot malā jautājumu par Vecās Derības kanonu, tomēr nav gluži precīzi teikts, ka baznīca nekad nav šaubījusies par kādu no Jaunās Derības grāmatām. Dažu īsāko vēstuļu (piemēram, 2. Pētera, 2. un 3. Jāņa, Jēkaba, Jūdas) un Atklāsmes grāmatas atsevišķi fragmenti prasīja daudz vairāk laika, lai tās akceptētu. Tajā pašā laikā, jāteic, ka dažas grāmatas, kas tagad nav iekļautas Jaunajā Derībā, uzskatīja par kanoniskām. Tā "Codex Sinaiticus" ietver "Barnabas vēstuli" un "Hermas ganu", kuru kāds romietis sarakstījis ap 110. g. vai agrāk, tajā pašā laikā "Codex Alexandrinus" ietver tādus rakstus kā pirmo un otro Klementa vēstuli; šo darbu pievienošana bibliskajiem rakstiem varbūt norāda uz to, ka tiem zināmā mērā piešķirts kanonisks statuss.
Pats pirmais Jaunās Derības grāmatu saraksts, par kuru mums ir kādas noteiktas ziņas, ir herētiķa Markiona sastādīts Romā ap 140. g. Markions nošķīra zemāko Vecās Derības Dievu–Radītāju no Dieva Tēva, kas atklājies Kristū, un ticēja, ka baznīcai jāatmet viss, kas attiecas uz pirmo. Šis "teoloģiskais antisemītisms" nozīmēja ne tikai visas Vecās Derības, bet arī tās Jaunās Derības daļas, kas viņam likās jūdaisma iekrāsota, atmešanu. Tā Markiona kanonā bija divas daļas:
a) trešais evaņģēlijs, no kura izsvītrotas nevēlamās vietas, kā visneebrejiskākais no evaņģēlijiem, pagāna Lūkas sarakstīts;
b) desmit no Pāvila vēstulēm (trīs pastorālās vēstules bija izņemtas), tomēr jāteic, ka šis Markiona saraksts nav tā laika baznīcas viedoklis, bet gan tīša novirzīšanās no tā.
Vēl kāds cits sens, arī romiešu datēts, saraksts attiecas uz otrā gadsimta beigām un parasti to dēvē par "Muratorija kanonu", jo pirmo reizi to publicēja antikvārs kardināls L. A. Muratorijs Itālijā, 1740. gadā. Žēl, bet tā sākuma daļa ir sabojāta, taču tajā acīmredzami bijuši pieminēti Mateja un Marka evaņģēliji, jo par Lūkas evaņģēliju runāts kā par trešo; pēc tam viņš piemin Jāņa evaņģēliju, Apustuļu darbus, Pāvila deviņas vēstules draudzēm un četras individuālās (Filemonam, Titam, 1. un 2. vēst. Timotejam),[25] Jūdas, divas Jāņa vēstules,[26] Jāņa atklāsmes grāmatu, kā arī Pētera apokalipsi.[27] Minēts "Hermas gans", – kā izlasīšanas vērts (t.i., draudzē), bet nevis kā iekļaujams pravietisko un apustulisko rakstu skaitā. Pirmos soļus, lai veidotu autoritatīvu kristīgo rakstu kanonu, kas spētu nostāties blakus Vecās Derības kanonam, Tā Kunga un Viņa apustuļu Bībelei, izrādās, spēra otrā gadsimta sākumā; ir liecības par tajā laikā baznīcā cirkulējošiem diviem kristīgo rakstu apkopojumiem. Jau ļoti agri rodama liecība, ka visi četri evaņģēliji bijuši apvienoti vienā apkopojumā. Droši vien tie apkopoti ļoti drīz pēc Jāņa evaņģēlija uzrakstīšanas. Šis četru darbu apkopojums sākumā saucās "Evaņģēlijs" vienskaitlī, nevis daudzskaitlī; bija tikai viens Evaņģēlijs četros stāstījumos, kas atšķīrās ar izklāstu "pēc Mateja", "pēc Marka" utt. Ap 115. g. Antiohijas bīskaps Ignācijs nosauc Evaņģēliju par autoritatīvu, un, tā kā viņš pazina vairāk nekā vienu no četriem evaņģēlijiem, ļoti iespējams, ka ar "Evaņģēliju" sans phrases, viņš domājis šo četrdaļīgo krājumu, kas tā tika saukts.
Ap 170. g. kāds asīriešu kristietis Tatjāns pārveidoja četrdaļīgo Evaņģēliju apvienotā stāstījumā "Evaņģēlija harmonija", kas ilgu laiku bija iecienītākais, ja pat ne Asīrijas baznīcas oficiālais šo četru evaņģēliju variants. Tas atšķīrās no vecā sīriešu[28] šo četru evaņģēliju iepriekšējā varianta. Nav skaidri zināms, vai Tatjāns savu "Harmoniju", ko parasti dēvē par "Diatessaron", sākotnēji sarakstījis grieķiski vai sīriski; bet, kā var spriest pēc dokumentiem, kas atrodas Romā, oriģināls, iespējams, sarakstīts grieķiski. Tatjāna "Diatessaron" (grieķu valodā) fragmentu atrada Dura-Europos pie Eifratas 1933. gadā. Katrā ziņā Asīrijas kristiešiem to nodeva sīriešu valodā, kad Tatjāns atgriezās no Romas, un šis "Diatessaron" sīriešu valodā kļuva par autoritatīvu Evaņģēlija variantu Asīrijā līdz tam laikam, kamēr to nomainīja "Pešita" jeb "vienkāršais" 5. gadsimta variants.
Līdz Ireneja (Irenaeus) laikam, – viņš, lai gan nācis no Mazāzijas, bija Lionas bīskaps Galilejā ap 180. g., – četru evaņģēliju vēsts bija kļuvusi visā pilnībā par baznīcas aksiomu, tā ka viņš to varēja uzskatīt par iedibinātu un vispāratzītu faktu – līdzīgi kā četras debesu puses vai četru virzienu vēji:
"Tāpat kā pasaulē, kur dzīvojam, ir četras puses un pūš četri vēji, un baznīca ir izkliedēta pa visu pasauli, un Evaņģēlijs ir baznīcas pamats un balsts, dzīvības elpa, tad dabiski ir arī tas, ka mums ir četri šādi balsti, kas no četrām pusēm dveš nemirstības elpu un cilvēkos iededz dzīvības dzirksti. No tā redzams, ka Vārds, visu lietu arhitekts, kas balstās uz ķerubiem (cherubim) un satur visu kopā, pasludināts cilvēkiem, devis mums Evaņģēliju četrējādā formā, kuru kopā satur viens Gars."[29]
Tad, kad šie četri evaņģēliji tika apvienoti vienā krājumā, Lūkas stāstījuma abas daļas tiek atdalītas viena no otras. Kad Lūkas evaņģēlijs un Apustuļu darbi atdalīti, acīmredzot, arī radās nelielas izmaiņas Lūkas evaņģēlija beigās un Apustuļu darbu sākumā. Šķiet, ka sākotnēji Lūka atstājis visu tematiku, kas attiecas uz debesbraukšanu, savam otrajam darbam; tagad vārdi "un tapa uzcelts debesīs", pievienoti Lūkas 24:51, lai nobeigtu stāstījumu; no tā izrietoši, "Viņš tika uzņemts debesīs", pievienots Apustuļu darbos 1:2. Tādējādi šo vārdu nesakritība un neiederība, kuru daži pamanījuši Lūkas evaņģēlija un Apustuļu darbu debesīs uzņemšanas atstāstā, radusies visticamāk tieši šo labojumu dēļ, sakarā ar abu darbu atšķiršanu vienu no otra.[30] Apustuļu darbi, protams, baudīja tādu pašu ievērību un cieņu kā trešais evaņģēlijs, jo to rakstījis tas pats autors un to uzskatīja par kanonisku visi, izņemot Markionu un viņa sekotājus. Patiesi, Apustuļu darbiem Jaunās Derības kanonā bija īpaša vieta, tie bija Jaunās Derības ass, kā teicis Ā. Harnaks (A. von Harnack), jo tie ir saite starp evaņģēlijiem un vēstulēm un ar Pāvila pāraugšanas, aicinājuma un misijas darba attēlojumu skaidri parāda, kādu patiesi apustulisku autoritāti glabā Pāvila vēstules.
Corpus Paulinum jeb Pāvila raksti tika apkopoti ap to pašu laiku, kad tapa četrdaļīgais Evaņģēlijs.[31] Tāpat kā evaņģēliju apkopojumu grieķiski sauca Euangelion, tā Pāvila rakstu krājumu apzīmēja ar vienu vārdu – apostolos – tāpat arī atsevišķi katru vēstuli: Romiešiem, 1. korintiešiem utt. Nepagāja ilgs laiks, kad anonīmo Vēstuli ebrejiem arī pievienoja Pāvila rakstiem, Apustuļu darbus ērtības labad apvienoja ar "vispārīgajām vēstulēm", – Pētera, Jēkaba, Jāņa un Jūdas vēst.
Vienīgās grāmatas, par kurām pēc 2. gadsimta vidus vēl joprojām nopietni šaubījās, bija tās, kas atrodamas Jaunās Derības beigās. Origens (185.–254 .g.) min četrus evaņģēlijus, Apustuļu darbus, trīspadsmit Pāvila vēstules, 1. Pētera vēst., 1. Jāņa vēst. un Atklāsmes grāmatu kā vispāratzītas; viņš raksta, ka Vēstuli ebrejiem, 2. Pētera, 2. un 3. Jāņa, Jēkaba un Jūdas, "Barnabas vēstuli", "Hermas ganu", "Didache" un "Ebreju evaņģēliju" daži apstrīd, taču vairums atzīst;[32] Eisebijs (ap 265.–340. g.) par vispāratzītām uzskata visas mūsu Jaunās Derības grāmatas, izņemot Jēkaba, Jūdas, 2. Pētera, 2. un 3. Jāņa vēstules, kuras daži pieņēma, daži noraidīja; Atanāsijs 367. gadā min šīs divdesmit septiņas Jaunās Derības grāmatas kā vienīgās kanoniskās; drīz pēc tam Hieronīms un Augustīns arī atzīst tieši tās. Ilgāku laiku prasīja šīs pieejas izplatīšanās tālāk uz Austrumiem; tikai 508. gadā Sīrijas Bībelē 2. Pētera, 2. un 3. Jāņa, Jūdas vēstules un Atklāsmes grāmata iekļautas līdzās pārējām 22 grāmatām.
Dažādu iemeslu dēļ baznīcai bija nepieciešams precīzi zināt, tieši kurām grāmatām piemīt dievišķā autoritāte. Evaņģēlijus, kas apraksta "visu, ko Jēzus darīja un mācīja", nevarēja vērtēt zemāk par Vecās Derības grāmatām. Tāpat apustuļu mācība Apustuļu darbos un vēstulēs tika uzskatīta par Viņa iedvesmotu. Tāpēc bija dabiski apustuliskos Jaunās Derības rakstus turēt tikpat augstā cieņā kā vecos praviešu rakstus. Tā Justīns Martīrs ap 150. gadu nostāda "Memories of Apostles" līdzās praviešu rakstiem, apgalvodams, ka gan vienus, gan otrus lasīja kristiešu sanāksmēs (Apol. 1,67). Jo baznīca, par spīti tam, ka tika sarautas saites ar jūdaismu, neatteicās no Vecās Derības autoritātes, bet, sekojot Kristus un Viņa apustuļu paraugam, pieņēma to kā Dieva vārdu. Patiesi, viņi padarīja Septuagintu tik lielā mērā par savējo, ka, lai gan pēdējā sākotnēji bija ebreju rakstu tulkojums grieķu valodā, domāts grieķiski runājošiem jūdiem vēl pirms Kristus, jūdi atstāja Septuagintu kristiešiem, un radās jauns Vecās Derības tulkojums grieķiski šajā valodā runājošajiem jūdiem.
Ļoti svarīgi bija noteikt, kuras no grāmatām būtu piemērojamas kristīgās doktrīnas iedibināšanai un kuras visdrošāk pielietojamas strīdos ar herētiķiem. It īpaši tad, kad Markions noteica savu kanonu, ap 140. g., ortodoksālajām baznīcām bija svarīgi zināt patieso kanonu, un tas paātrināja procesu, kas jau bija sācies. Tomēr, būtu nepareizi teikt vai rakstīt, ka baznīca sākusi sava kanona noteikšanu tikai pēc tam, kad Markions izdevis savu. Bija arī vēl citi apstākļi, kas lika stingri noteikt tās grāmatas, kam piemīt dievišķā autoritāte, proti, nepieciešamība zināt, kuras grāmatas jālasa draudžu dievkalpojumos (lai gan šim nolūkam der arī tādas grāmatas, kas nav lietojamas doktrinālu jautājumu risināšanai), tāpat bija arī jāzina, kuras grāmatas uzrādīt impēriskajai policijai vajāšanu gadījumos, lai nenotiktu svētuma zaimošana. Katrā ziņā ir skaidrs, ka Jaunās Derības grāmatas nekādā ziņā nekļuva par baznīcas autoritāti tādēļ, ka tās būtu formāli iekļautas kanoniskajā sarakstā, tieši otrādi: baznīca tās iekļāva kanonā tādēļ, ka uzskatīja tās par Dieva inspirētām, ņemot vērā to vērtību, tiešo vai netiešo apustulisko autoritāti. Abi pirmie baznīcu koncili kanonisko grāmatu klasifikācijai notika Ziemeļāfrikā – Hippo Regius 393. gadā un Kartāgā 397. gadā, taču šie koncili kristīgajām kopienām neuzspieda neko jaunu, bet gan vienīgi sistematizēja to, kas jau bija nostabilizējies praksē.
No kanona vēstures izriet daudz tādu jautājumu, kurus šeit neaplūkosim; taču, lai tiešām pierādītu, ka baznīca izdarījusi pareizo izvēli, ir vienkārši jāsalīdzina Jaunās Derības grāmatas ar dažādiem seniem dokumentiem, kurus apkopojis M. Džeimss (M. R. James) savā "Apocryphal New Testament" (1924.), vai pat apustulisko tēvu[33] rakstiem, lai redzētu Jaunās Derības grāmatu pārākumu salīdzinājumā ar tiem.[34]
Daži vārdi vēl būtu sakāmi par "Ebreju evaņģēliju", kuru, kā jau iepriekš minēts, Origens uzskatīja par vienu no tām grāmatām, par kurām viņa laikā debatēja. Šis darbs, kas bija izplatīts Transjordānijā un Ēģiptē kristīgo ebreju grupējumos, kurus sauca par ebionītiem, bija zināmā mērā radniecīgs Mateja evaņģēlijam. Iespējams, ka bija izplatīts kāds patstāvīgs aramiešu dokuments ar zināmu līdzību kanoniskajam Mateja evaņģēlijam; tas bija pazīstams dažiem agrīnajiem kristiešu tēviem grieķu tulkojumā.
Hieronīms (347.–420.) pielīdzināja šo "Ebreju evaņģēliju" kādam citam, ko viņš bija atradis Sīrijā, tā sauktajam "Nācariešu evaņģēlijam", kuru viņš kļūdaini bija uzskatījis par pirmo ebreju (vai aramiešu) Mateja evaņģēlija oriģinālu. Iespējams, ka viņš kļūdījās arī nosaucot to par "Ebreju evaņģēliju": "Nācariešu evaņģēlijs",[35] ko Hieronīms atrada (un iztulkoja grieķu un latīņu valodā) varētu vienkārši būt bijis kanoniskā grieķu Mateja evaņģēlija tulkojums aramiešu valodā. Katrā ziņā abiem šiem darbiem – gan "Ebreju evaņģēlijam", gan "Nācariešu evaņģēlijam" – bija zināma līdzība ar Mateja evaņģēliju un tie katrā ziņā atšķiras no daudzajiem apokrifajiem evaņģēlijiem, kas bija izplatīti tajā laikā un kuriem mūsdienās nav vēsturiskas vērtības. Tie, līdzīgi apokrifo "Apustuļu darbu" grāmatām un citām, ir vienkārši romantiski sacerējumi. Tomēr viena no šo apokrifo "darbu" grāmatām, "Pāvila darbi", kaut arī vispāratzīta kā otrā gadsimta sacerējums[36], rada interesi, pateicoties tajā aprakstītajam Pāvila portretam, kuru tā iespaidīguma un neparastuma dēļ sers Viljams Ramzejs uzskatīja par Mazāzijā tradicionāli pieņemtā apustuļa ārējā izskata attēlojumu. Pāvils tēlots kā "maza auguma vīrs ar kopā saaugušām uzacīm, diezgan lielu degunu, pliku galvvidu, līkām kājām, spēcīgu miesas būvi, ar skaistumu apveltīts, jo reizēm viņš izskatījās pēc cilvēka, bet reizēm viņam bijusi eņģeļa seja".
[25] Tajā ir piebilde, ka citas vēstules, kas tiek izplatītas kā Pāvila rakstītas, nav baznīcas atzītas. Tās pārsvarā ir anonīmas un kalpo herētiķu interesēm.
[26] Interesanti, ka šajā vietā viņš pievieno Sālamana gudrības grāmatu.
[27] Šo apokaliptisko "Pētera apokalipsi" daudzi noraida kā baznīcā lasītu. No Klementa, Eisebija un Sozomena uzzinām, ka tā lasīta dažādās draudzēs. Par šo saglabājušos "Apokalipses" fragmentu skat. M. R. James "Apocryphal N.T.", 505. lpp. un turpmāk.
[28] Skat. ... lpp. (Pēc datordrukas sanāk cits numurējums)
[29] Adv. Haer III, 2, 8.
[30] Sal. F. F. Bruce" The Acts of the Apostles" (Tyndale Press, 1951.).
[31] Šķiet, ka Ignācijs un Polikarps (kas rakstījuši ap 115. g.) labi pazinuši Pāvila vēstules. 2. Pētera 3:15 un turpmāk, šķiet, apliecina vismaz dažas Pāvila vēstules no šī krājuma (2. Pēt. uzrakstīšanas laiks ir apstrīdēts, bet, ja uz to attiecināta "Barnabas vēstule", tad tā radusies ātrāk par minēto).
[32] Eisebijs pats noliedzis Apokalipsi, jo viņam nav patikusi tajā minētā tūkstošgade (millenriālisms).
[33] Apustulisko tēvu raksti grieķu un angļu valodā piejami vienā sējumā, ko rediģējis J. B. Lightfoot (Macmillan, 1891.), divos "Loeb Classical Library" sējumos, kurus rediģējis Kirsopp Lake (Heinemann, 1912.–1913.). Lai gan tie ir zemākā līmenī, salīdzinot ar Jauno Derību, tie ir daudz pārāki par apokrifālo evaņģēliju un "darbiem".
[34] Šo kanoniskuma tematu esmu dziļāk analizējis savā "The Books and the Parchments" (1963.), 95. lpp. un turpmāk., arī "The Spreading Flame" (1958.), 221. lpp. un turpmāk, un arī "Tradition Old and New" (1970.), 129. lpp. un turpmāk.
[35] Skat. M. R. James "The Apocryphal New Testament", 1. lpp. un turpmāk.
[36] Skat. M. R. James "The Apocryphal New Testament", 270. lpp. un turpmāk; W. M. Ramsay "The Church in the Roman Empire" (1893.), 31. lpp. un turpmāk, 375. lpp. un turpmāk.
