Savā grāmatā "Argument to the Gospel of John" lielais reformators J. Kalvins sacījis: "Man ir tāds paradums šo evaņģēliju saukt par atslēgu, kas atver durvis, lai mēs saprastu pārējos." Viņa ieskatam piekrituši daudz domātāju dažādos laikos, kas atraduši šajā evaņģēlijā tādu garīgās patiesības dziļumu, kas nav atrodams nevienā citā no Jaunā Derības rakstiem. Uz jautājumu, vai citāti šajā evaņģēlijā tiešām ir patiesi Kristus vārdi, ne mazums cilvēku nešaubīgi atbildēs, ka, ja arī tie tādi nebūtu, tad to nozīme ir milzīga, neraugoties ne uz ko.
Tomēr, īpaši pēdējo simt gadu laikā, ceturtais evaņģēlijs bijis nebeidzamu disputu iemesls. Cilvēki nebeidz runāt par ceturtā evaņģēlija mīklu, un to, ko viena daļa paļāvīgi pieņem kā pieņemamu risinājumu, citi tikpat droši uzskata par noraidāmu. Mēs nemēģināsim rast jaunu atrisinājumu, tikai pieminēsim svarīgākos faktus attiecībā uz šī evaņģēlija vēsturi.
Jāņem vērā, ka šī evaņģēlija autors ir aculiecinieks. Pēdējā nodaļā lasām par Jēzus parādīšanos pēc augšāmcelšanās Galilejas jūras krastā, klātesot septiņiem apustuļiem, ieskaitot vienu, "kuru Jēzus mīlējis". Piezīmē šīs nodaļas beigās lasām: "Tas ir tas māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un kas šo visu ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa." Nav gluži skaidrs, ko nozīmē "mēs", kas tādējādi ar savu liecību arī apstiprina evaņģēlija ticamību; iespējams, tie bija viņa draugi un apustuļi, kas arī piedalījās pie šī evaņģēlija pārskatīšanas un izplatīšanas. Šis apustulis, "kuru Jēzus mīlējis", pieminēts arī kā viens no tiem, kas bijis klāt Svētā Vakarēdiena iestādīšanā (12:23), tāpat arī Golgātā (11:26),[56] un kopā ar Pēteri bijis aculiecinieks tukšajam kapam augšāmcelšanās rītā (20:2 un turpmāk). Vai minētās rakstu vietas mums arī dod atslēgu viņa identitātei?
Saskaņā ar Marka evaņģēlija 17. Nodaļu,[57] kad mūsu Kungs ieradies augšistabā, lai noturētu Svēto Vakarēdienu, Viņu pavadījuši divpadsmit apustuļi, kas visi apsēdušies pie galda kopā ar Viņu, un visi sinoptiskie evaņģēliji tāpat norāda, ka neviena cita tur klāt nav bijis. Tādēļ mēs arī secinām, ka šis, "ko Jēzus mīlējis", bijis viens no divpadsmit. Vēl starp šiem divpadsmit bija arī trīs, kas reizēm piedzīvojuši tuvāku Jēzus draudzību – Pēteris, Jēkabs un Jānis. Piemēram, tieši šos trīs Viņš aicināja sev līdz, lai tie paliktu nomodā, kad Viņš pēc Svētā Vakarēdiena devās uz Ģetzemani (Mk. 14:33). Protams, mums jāsaprot, ka mīļotais māceklis bijis viens no viņiem. Tas nebija Pēteris, kas nepārprotami minēts Jāņa 13:24; 20:2 un 21:20. Atliek abi Cebedeja dēli – Jēkabs un Jānis, kas pieminēti 21. nodaļā. Taču Jēkabs mira mocekļa nāvē ne vēlāk kā 44. g. (Ap. d. 12:2),[58] un tāpēc maz ticams, ka plaši izplatītā pārliecība, proti, ka mīļotais apustulis nekad nemiršot, būtu attiecināma uz viņu. Tātad, mums atliek vienīgi Jānis.
Ir arī zīmīgi, ka Jānis nekur ceturtajā evaņģēlijā nav nosaukts vārdā (tāpat arī viņa brālis Jēkabs). Nevar neievērot, ka, atšķirībā no pārējiem evaņģēlistiem, kas Jāni Kristītāju arī sauc par Jāni Kristītāju, ceturtais evaņģēlists par viņu runā vienkārši kā par Jāni. Nav šaubu, ka ikviens autors parūpētos atšķirt divas sava stāstījuma personas, kurām ir viens un tas pats vārds; bet ir pieļaujams, ka viņš nebūtu tik uzmanīgs, ja viena no šīm personām būtu viņš pats. Ceturtais evaņģēlists nošķir Jūdu Iskariotu cita Jūdas (14:22). Tieši tāpēc ir zīmīgi, ka viņš atsevišķi neizšķir Jāni Kristītāju un apustuli Jāni, kas viņam būtu jāpazīst, ja arī viņš to nesauc vārdā.
Būtiskas liecības rāda autoru, kurš bijis aprakstīto notikumu aculiecinieks. Šajā sakarībā būtu interesanti citēt secinājumus, kas radušies Dorotijai Seierei (Dorothy Sayers), aplūkojot šo tematu no mākslinieces pozīcijām: "Jāatceras, ka no visiem četriem evaņģēlijiem vienīgi Jāņa evaņģēlijs var pretendēt uz tieša aculiecinieka liecību. Un katram, kas radis tēlaini interpretēt tekstus, šī būtiskā liecība neatļauj to."[59] Pat Jāņa evaņģēlija brīnumstāsti norāda uz šo īpašību. Tā, piemēram, Senās Austrumu vēstures profesors Čikāgas universitātē, nelaiķis A. Olmsteds (A. T. Olmstead) uzskata, ka stāstam par Lācara piecelšanu no miroņiem 11. nodaļā piemīt "droša aculiecinieka vēstījumam raksturīgās vissīkākās nianses",[60] tāpat stāsts par tukšo kapu 20. nodaļā ir "nepārprotami aculiecinieka stāstījums" – dzīvības pilns, tajā nav nevienas detaļas, pret kuru kāds skeptiķis varētu celt pamatotus iebildumus."[61]
Evaņģēlists nepārprotami ir palestīnietis. Kaut arī, rakstot šo evaņģēliju, viņš varētu būt bijis tālu prom no savas dzimtās zemes, viņa precīzās zināšanas par Palestīnu, zināšanas, kas izpaužas spontāni un dabiski, ir pārliecinošs pierādījums, ka cilvēks piedzimis un uzaudzis šajā zemē, nevis iepazinis to ceļojumos. Autors labi pazīst Jeruzalemi; viņš nosaka minēto vietu atrašanos pilsētā ar tādu precizitāti, kāda varētu būt vienīgi cilvēkam, kas to pazinis pirms krišanas 70. g.
Ir skaidrs arī, ka autors ir ebrejs; viņš lieliski pārzina visas ebreju paražas; viņš aplūko ebreju šķīstīšanās rituālus (2:6), kā arī apbedīšanas veidu (19:40). No ebreju svētkiem viņš piemin Pashā svētkus, Tabernākula Būdiņu svētkus, Tempļa atjaunošanas svētkus, kas svinēti ziemā, tāpat arī vārdā nenosauktas svinības (5:1), iespējams, Jaungada sagaidīšanu.[62] Viņš sevi parāda kā izcilu to Vecās Derības nodaļu pazinēju, kuras Palestīnas ebreji bija iekļāvuši lasīšanai sinagogās svētkos un citās reizēs.[63] Viņš labi zina jūdu likumu par liecību ticamību (8:17). Viņš arī pazīst to augstprātīgo attieksmi, kas piemīt rabīnu mācību izgājušajiem pret tiem, kuriem šādu priekšrocību nav bijis – "Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības – lai nolādēti viņi!" (7:49). Šī attieksme izpaužas pat liberāļa rabīna Hillela (Hillel) teiktajā: "Neviens neizglītotais nespēj būt dievbijīgs."[64] Viņam pārmet rupju kļūdīšanos, ka jūdu augstais priesteris savu amatu paturējis tikai vienu gadu; taču, kad savā degsmes pilnajā stāstījumā viņš runā par Kajafu kā "tā gada augsto priesteri" (11:49, 51; 18:13), viņš grib teikt, ka pēdējais bijis augstais priesteris liktenīgajā Jēzus krustā sišanas gadā.
Jāņa izcilās zināšanas jūdu tradīciju, ticējumu un argumentācijas jomā likušas izcilajam rabīnu zinātniekam, nelaiķim Israēlam Ābrahāmam (Israel Abraham) teikt: "Es domāju, vēl papildus tam, ka es ceturtajam evaņģēlijam piedēvēju agrīnu tapšanas laiku, ka šis evaņģēlijs saglabājis patiesas Jēzus mācības tradīcijas, kas nav atradušas vietu sinoptiskajos evaņģēlijos."[65] Ābrahāms arī uzsver "ebreju autoru kopīgo ieguldījumu, pamatojot ceturtajā evaņģēlijā minēto Jēzus vārdu autentiskumu, it īpaši attiecībā uz apstākļiem, kādos, kā aprakstīts, minētie vārdi sacīti."[66]
Šī būtiskā liecība liek domāt par to, ka autors ne tikai bijis aculiecinieks, bet arī izpratis lielos notikumus, kurus viņš aprakstījis. Vispusīgās liecības par šo evaņģēliju ir tikpat pārliecinošas kā par sinoptiskajiem. Esam jau minējuši papirusa liecību, kas apliecina tā agrīno datējumu. Ignāciju, kurš mira mocekļa nāvē ap 115. g., bija ļoti ietekmējusi šī evaņģēlija izcilā mācība; un Polikarps, rakstīdams filipiešu draudzei drīz pēc Ignācija mocekļa nāves, citē Jāņa pirmo vēstuli, kas, pēc Laitfuta (Lightfoot), Vestkota (Westcott) u.c. domām, minēta evaņģēlija pavadvēstulē un katrā ziņā ir cieši ar to saistīta. "The Gnostic Basilides" (ap. 130. g.) atsaucas uz Jāņa 1:9 kā "evaņģēliju". Justīns Martīrs (ap 150 g.) citē Nikodēma stāstu no Jāņa 3. Viņa skolnieks Tatjāns (ap 170. g.) iekļāvis ceturto evaņģēliju savā "Diatessaron". Ap to pašu laiku Sardu bīskaps Melitons atsaucas uz šo evaņģēliju savā "Easter Homily".
Līdzās šīm agrīnajām liecībām par ceturtā evaņģēlija pastāvēšanu mēs redzam norādījumus par tā autoru arī vairākās otrā gadsimta autoru piezīmēs. Minētā gadsimta pēdējā ceturksnī Irenejs, visagrīnākais no mums zināmajiem ceturtā evaņģēlija komentētājiem, kuram bijuši sakari gan ar Mazāziju, gan Galliju, Klementu no Aleksandrijas, Teofīlu no Antiohijas, Tertuliānu no Kartāgas un gnostiķi Herakleonu (Heracleon) Itālijā, apliecina vispārpieņemto uzskatu, ka autors ir Jānis.[67]
Visnozīmīgākais šo liecinieku vidū ir Irenejs: "Jānis, Tā Kunga apustulis," viņš saka, "tas pats, kas gulēja pie Viņa krūtīm, pats arī darījis zināmu savu evaņģēliju tad, kad viņš dzīvojis Efezā – Mazāzijā."[68] Irenejs visur viņu piemin kā "apustuli".[69] Arī savā vēstulē Florīnijam (Florinus)[70] Irenejs atceras viņu jaunības dienas, kad tie sēdējuši pie kājām Smirnas bīskapam Polikarpam (miris mocekļa nāvē 156. g.). Savukārt Polikarps bijis Jāņa māceklis, un Irenejs un Florīnijs bieži dzirdējuši viņu runājam par to, ko Jānis un citi aculiecinieki viņam pastāstījuši par Kristu.
Vēl kāda liecība par evaņģēlija autorību ir no 2. gs. beigām – Muratorija kanonā un ceturtā evaņģēlija "anti-Marcionite" prologā. Pirmajā darbā atrodama neparasta liecība:
"Jānis, viens no apustuļiem, uzrakstīja ceturto evaņģēliju. Kad pārējie apustuļi un bīskapi viņu uz to mudinājuši, viņš teicis: "Gavēsim kopā trīs dienas un pēc tam pastāstīsim viens otram, kas katram no mums atklāts. Tajā pašā naktī vienam no viņiem – Andrejam – atklāts, ka Jānim jāuzraksta viss savā vārdā un viņiem visiem tas jāpārskata."
Ir skaidrs, ka Andrejs tajā laikā vairs nav bijis starp dzīvajiem. Taču iespējams, ka šie vārdi liecina par to, ka ceturtā evaņģēlija tapšanā bijušas ieinteresētas vairākas personas, proti, cilvēki, kas pievienojuši savu apliecinājumu evaņģēlista stāstījumam: "Un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa" (Jāņa 21:24).
Otrajā darbā, proti, "anti-Marcionite prologā", kas ir daudz svarīgāks, rakstīts:
"Jāņa evaņģēlijs pabeigts un nodots draudzēm, vēl viņam dzīvam esot, kā kāds vīrs no Hierapoles, mīļš Jāņa māceklis, vārdā Papijs, pastāstījis savās piecās ekseģēzes[71] grāmatās. Viņš patiešām pēc Jāņa diktāta pareizi pierakstījis evaņģēliju, bet herētiķi Markionu Jānis aizraidījis, jo Markions noliedzis viņa uzskatus, būdams pretējās domās. Viņš viņam piegādājis rakstus un vēstules no brāļiem Pontā (Pontus)."
Atsauce uz Markionu, iespējams, izskaidrojama ar agrāk minētās informācijas, ka Papijs atteicies viņu atbalstīt, neskaidrām atmiņām.[72] Turklāt, šis prologs satur svarīgo liecību par to, ka Papijs savā "Exposition of the Oracles of the Lord" (ap 130.–140. g.) apliecinājis, ka Jānis savu ceturto evaņģēliju nodiktējis. Tādēļ tā ir visvecākā liecība, ka Jānis ir evaņģēlija autors. Apgalvojums, ka Papijs uzrakstījis šo evaņģēliju pēc Jāņa diktāta, nav radis atbalstu, un tas ir visādā ziņā neiespējami. Bīskapa Laitfuta izvirzītais pieņēmums ir ļoti pievilcīgs, proti, Papijs rakstījis, ka "šo evaņģēliju Jānis nodevis draudzēm un viņi to ir pierakstījuši pēc viņa vārdiem"; bet ir nepareizi saprasts, ka viņš it kā gribējis teikt – "ko es pierakstīju pēc viņa vārdiem", jo grieķu valodā "es pierakstīju" un "viņi pierakstīja" formas ir identiskas imperfekta laikā (apegraphon) un ļoti līdzīgas aorista formā (1. pers. vsk. "apegrapsa", 3. pers. dsk. "apegrapsan", iespējams, rakstītā veidā – "apegrapsā").[73] Izvirzīti arī citi izskaidrojumi. Dr. Kross (Dr. F. L. Cross) savā vēstulē "The Times" 1936. gada 13. februārī raksta: "Es šo prologu saprotu tādējādi (ja man atļauts to uzskatīt par dogmatisku), ka tas savā oriģinālajā formā apgalvo, ka ceturto evaņģēliju sarakstījis Jānis vecajs pēc apustuļa Jāņa, pēdējam jau esot ļoti cienījamā vecumā, diktāta."
Lai atrastu šo Jāni vecaju, mums jāpievēršas Papija izteikumu fragmentam, … lpp., kur izrādās, ka abi Jāņi ir izdalīti atsevišķi; par vienu tiek runāts pagātnē, par otru – tagadnē. Daži pētnieki patiešām uzskatījuši, ka Papijs runā tikai par vienu Jāni; tomēr šī fragmenta dabisks skaidrojums norāda, ka runa ir par diviem Jāņiem.[74] Diemžēl, Papijs nav no viegli saprotamiem autoriem un viņa darbi saglabājušies tikai fragmentāri, tā ka nevar īsti saprast, ko īsti viņš gribējis teikt. Ļoti iespējams, ka Jānis vecajs bijis kāds no baznīcas vecajiem Efezā un apustuļa Jāņa māceklis. Šajā Āzijas provincē pirmā gadsimta trešajā ceturksnī bija ļoti daudz Palestīnas kristiešu migrantu; apustulis Jānis bija visievērojamākais viņu vidū. Tādi bija arī iepriekš minētie Filips un viņa meitas tajā laikā. Bet nevajag pārspīlēt, piedēvējot šim mīklainajam "Jānim vecajam" neatzīta ķēniņa īpašības, kā tas varētu būt, ja šīs dažas teorijas izrādītos patiesas. Iespējams, ka dažas neskaidrības un nekonsekvences agrīno kristīgo autoru darbos radušās, sajaucot šos abus Jāņus; taču ir pilnīgi nepieņemami domāt, ka kaut ko tādu būtu varējis izdarīt Irenejs un ka viņa skolotājs Polikarps runā par apustuli, patiesībā domādams Jāni vecaju. Ja jāatšķir Jānis vecajs no apustuļa, tad pirmajā var viegli saskatīt ceturtā evaņģēlija pārrakstītāju un pārskatītāju (kaut arī tam pierādījumi ir diezgan nepārliecinoši), bet nekādā ziņā ne pašu evaņģēlistu.
Daži zinātnieki uzskata, ka mūsu Jāņa evaņģēlijs ir tulkojums no oriģināla aramiešu valodā. Kaut arī šī tēze ir izvirzīta ļoti talantīgi, tai pietrūka pierādījumu. Visvairāk strīdu ir par Jēzus runām. Tā, pārskatot Barneja (C. F. Burney) "Aramaic Origin of the Fourth Gospel" (1922.), profesors Draivers (G. R. Driver) norāda, ka Barneja "visneapstrīdamākie piemēri parādās mūsu Kunga un citu runātāju ipssissima verba".[75] Bet šī evaņģēlija grieķiskais stils kopumā varētu būt izskaidrojams kā atbilstošs kādam labam grieķu valodas zinātājam, kuram tomēr dzimtā valoda ir aramiešu.
Tik tālu varētu uzskatīt, ka gan būtiskie, gan virspusējie pierādījumi runā par labu tam, ka šis evaņģēlijs ir apustuļa sarakstīts. Kur tad slēpjas grūtības? Nenozīmīgs ir arī iebildums, ka kāds vienkāršs zvejnieks būtu spējīgs sarakstīt tik dziļu domu pilnu sacerējumu. Pāvila vēstuļu autors bija telšu izgatavotājs, par spīti savai rabīniskajai izglītībai, jo tajā laikā tika uzskatīts par piedienīgu, ka rabīns nopelna sev iztiku ar kādas laicīgas nodarbošanās palīdzību. Jānis, Cebedeja dēls, nebija mācījies par rabīnu, un tādēļ viņu un Pēteri sinedrijs uzskatīja par "nemācītiem un vienkāršiem cilvēkiem" – "neizglītotiem lajiem" (Ap. d. 4:13.) Taču viņš bija neparasts Skolotāja māceklis, un, tā kā viņš, iespējams, Kristus nāves laikā vēl bija gluži jauns cilvēks, viņam bija daudz laika un iespēju garīgi pilnveidoties un attīstīt prātu. Atcerēsimies, ka kāds Bedfordas skārdnieks Anglijā parādīja ievērojamas spējas garīgajā literatūrā.
Ceturtā evaņģēlija problēma visasāk izpaužas, ja mēs to salīdzinām ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem. Katrā ziņā šķiet, ka tas atšķiras gan ģeogrāfijas, gan hronoloģijas, gan izteiksmes ziņā. Lielākā atšķirība ģeogrāfijas jomā ir tā, ka sinoptiķi attēlo gandrīz vienīgi sludināšanu Galilejā, bet Jānis liek Tā Kunga darbībai risināties galvenokārt Jeruzalemē un Jūdejā. Bet arī tas nerada īpašas grūtības.
Jānis zina par Viņa sludināšanu Galilejā (sal. Jņ. 7:1), un sinoptiķi pilnīgi noteikti apliecina Jāņa stāstījumu par sludināšanu Jeruzalemē. Kā tas redzams viņu tēlojumā, Jēzu pazīst kāds ēzeļa īpašnieks no nelielā ciemata Jeruzalemes tuvumā (Mk. 11:3–6), Jeruzalemē Viņu gaida uz Pashā svētkiem kāds istabas saimnieks (Mk. 14:12–16), un savās žēlabās par Jeruzalemi Viņš saka: "Cik reižu Es gribēju sapulcināt tavus bērnus" (Mt. 23:37; Lk. 13:34). Ļoti iespējams, ka Jānis pazina pārējos evaņģēlijus, un pa lielākai daļai viņa stāstījums nevis sakrīt ar tiem, bet gan drīzāk tos papildina.
Arī nekonsekvences hronoloģijā var viegli atmest. Sludināšana Galilejā, kuru aprakstījuši sinoptiķi, ilgusi aptuveni gadu; bet Jānis mūs aizved atpakaļ vēl agrīnākā laikā – Kristus kalpošanā dienvidos pirms Jāņa Kristītāja apcietināšanas. Sinoptiķu aprakstīto sludināšanu Galilejā varētu ievietot Jāņa attēloto notikumu kopumā, un tā atbilstu ceturtā evaņģēlija tekstam no 5. līdz 7. nodaļai, noslēdzoties ar Tabernākula Būdiņu svētkiem Jāņa 7:2.[76] Jēzus darbošanās Palestīnas dienvidos pirms sludināšanas Galilejā palīdz izskaidrot sinoptisko evaņģēliju epizodes. Stāstu par Pētera, Andreja, Jēkaba un Jāņa aicinājumu, kas aprakstīts tajos, mēs lasām ar jaunu izpratni, kad Jāņa 1:37 un turpmākajos pantos uzzinām, ka viņi ar Skolotāju tikušies jau iepriekš Jāņa Kristītāja klātbūtnē.
Šīs Jāņa evaņģēlija pašas agrīnākās nodaļas, kurās runāts par laiku, kad Jēzus sludināja jūdu zemē un kas sakrita ar Jāņa Kristītāja kalpošanas beigām, jaunā gaismā parādās saistībā ar informāciju par Kumrānas kopienu Nāves jūras ziemeļrietumos, par ko varam pateikties Nāves jūras pergamenta ruļļu pētījumiem, kā arī izrakumiem Khirbet Kumrānā. Ir ļoti ticams, ka šķīstīšanās sakarā minētais strīds kristīšanas ainā Jāņa 3:25 bijusi toreiz Jordānas ielejā un Nāves jūras apkaimē parasta vārdu apmaiņa, kad tur apmetās daudz dažādu "kristītāju". Jāņa Kristītāja un Jēzus mācekļi nebija vienīgie, kas toreiz nodarbojās ar kristīšanu. Kumrānas kopienas locekļiem, tāpat arī citiem, bija pašiem savas apmazgāšanās ceremonijas.
Kas attiecas uz notikumiem, kurus Jānis aprakstījis pēc Galilejas perioda, šī evaņģēlija un pārējo trīs (it īpaši Lūkas) rūpīga salīdzināšana rāda, ka sinoptisko evaņģēliju stāstījums kļūst saprotamāks, ja sekojam Jānim paļāvībā, ka sludināšana Galilejā beigusies 29. g., ka pēc tam Jēzus devies uz Jeruzalemi, lai piedalītos Tabernākula Būdiņu svētkos, ka Viņš tur uzkavējies līdz Tempļa atjaunošanas svētkiem decembrī (Jņ. 10:22), ka pēc tam Viņš pavadījis vairākus mēnešus vientulībā Jordānas ielejā (Jņ. 10:40) un atgriezies Jeruzalemē apmēram nedēļu pirms Pashā svētkiem 30. g. (Jņ. 12:1).[77]
Faktiski Jāņa stāstījums, kurā laiku pa laikam atkārtoti pieminēti šie svētki, palīdz izprast hronoloģisko kārtību sinoptisko evaņģēliju stāstījumā, kur trūkst norādījumu par notikumu secību laika posmā starp Jēzus kristīšanu un Viņa pēdējo Jeruzalemes apmeklējumu. Epizodē, kad tika paēdināti pieci tūkstoši (6:39), Marks piemin zaļu zāli; tas labi saskan ar Jāņa sacīto 6:4, proti, ka tas noticis īsi pirms Pashā svētkiem (29. g.17. aprīlī). Patiesi, vairāki zinātnieki, kas nepieņem Jāņa tēlotā Kristus portreta vēsturiskumu, labprāt atzīst viņa hronoloģisko sakārtojumu. Grūtības rodas, samērojot viņa Pashā nedēļas hronoloģiju ar sinoptiķu notikumu secību, taču tās varētu pārvarēt, ja mēs labāk pārzinātu apstākļus, kādos toreiz tika svinēti Pashā. Ir reāls pamats ticēt, ka zināmi reliģiskie grupējumi (ieskaitot mūsu Kungu un Viņa mācekļus) lietojuši atšķirīgu kalendāru no tā, pēc kura vadošie priesteri noteica tempļa kalpojumus. Ja augstie priesteri un viņu sekotāji ieturēja Pashā mielastu piektdienas vakarā, kad Jēzus jau bija miris (Jņ. 18:28; 19:14), tad varētu būt, ka Viņš un Viņa mācekļi to baudījuši 24 stundas pirms tam.[78]
Kas attiecas uz šī evaņģēlija stilistiskajām atšķirībām, nav šaubu, ka ceturtajam evaņģēlistam ir atšķirīgs individuāls stils, kas ietonē ne tikai evaņģēlija izteikumus un paskaidrojumus, bet arī Jēzus un Jāņa Kristītāja vārdus. Šo īpatnību reizēm dēvē par evaņģēlija stāstījuma pārcelšanu citā toņkārtā. Protams, mums jāatceras, ka gan Jēzus, gan Jāņa vārdi evaņģēlista atstāstā parādās kā tulkojums no mutiskā aramiešu oriģināla; un ir apriori iespējams, ka šis māceklis, kas tik dziļi ielūkojies mūsu Kunga domās, negribot būtu nonācis Viņa stila ietekmē, tas arī varētu ietekmēt visu, ko viņš rakstījis. Tādēļ reizēm ir grūti noteikt, kur beidzas Skolotāja vārdi, kur sākas mācekļa pārdomas.
Apliecinājums tam, ka Jēzus reizēm runājis Jāņa evaņģēlija autora stilā, atrodams pašos sinoptiskajos evaņģēlijos. Viņa mācības stila atšķirības sinoptiskajos un Jāņa evaņģēlijā, iespējams, daļēji radušās atšķirīgās vides dēļ. Sinoptiskajos evaņģēlijos Viņš galvenokārt sarunājas ar Galilejas lauku cilvēkiem, ceturtajā evaņģēlijā atspoguļotas sarunas ar reliģiskajiem vadoņiem un intīma domu apmaiņa ar mācekļiem. Nav teikts, ka Viņam būtu jāturas pie viena un tā paša stila. Poētiski tēlojumi, līdzīgi sinoptiskajiem evaņģēlijiem, parādās arī johaniskajās Jēzus runās.[79] Gan sinoptiķi, gan Jānis vienprātīgi piedēvē Viņam raksturīgo svinīgo apliecinājumu: "Patiesi (burtiski, āmen), Es jums saku", vienīgi Jāņa evaņģēlijā "āmen" vienmēr tiek atkārtots. Un pat sinoptiskajos evaņģēlijos mēs šad un tad uzduramies caurcaurēm johaniskai frazeoloģijai. Jāņa evaņģēlijā mūsu Kungs bieži runā par savu Tēvu kā "To, kas Mani sūtījis"; tā pati frāze parādās Marka 9:37: "Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā vārdā, tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis" (sal. Mt. 10:40; Lk. 9:48), gandrīz tie paši vārdi, kas atrodami Jāņa 12:44, 13:20. Vēl pārsteidzošāka ir rindkopa Mateja 11:27 un Lūkas 10:22: "Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu." Šis ir Jāņa evaņģēlija stūrakmens, kā to mēdz saukt.
Šeit būtu vērts pieminēt, ka pārsteidzoša domu un izteiksmes radniecība atklājusies starp šo evaņģēliju un Kumrānas tekstiem. Nevajag šīs sakritības pārspīlēt; šī Kumrānas literatūra nespēj mums dāvāt tādu tēlu kā ceturtā evaņģēlija Jēzus. Un tomēr šie teksti sniedz papildus liecības par pamatā ebrejisko šī evaņģēlija raksturu. Tas īpaši parādās frazeoloģijā, pretstatot gaismu tumsai, patiesību maldiem u.c.; tāpat Mesijas gaidīšanas izpausmēs, kas parādās gan ceturtajā evaņģēlijā, gan Kumrānas tekstos.
Acīmredzamu domāšanas un valodas līdzību ar ceturto evaņģēliju mēs sastopam arī kristiešu baznīcas dziesmu sīriskajā krājumā ar diezgan dīvainu nosaukumu – "Salamana Odas", kas attiecas uz pirmā gadsimta beigām vai arī otrā gadsimta sākumu.
Taču vissvarīgākais jautājums ir tieši par Kristus portretu. Vai Jānis mūs iepazīstina ar to pašu Kristu ko sinoptiķi? Viņi ir vienādos uzskatos par Jēzu kā Mesiju un Dieva Dēlu. Jāņa mērķis, rakstot šo evaņģēliju, ir likt lasītajam ticēt, ka Jēzus ir Mesija un Dieva Dēls, kā viņš mums to atklāj (Jņ. 20:31); atcerēsimies, ka arī Marks savu stāstījumu ievada līdzīgiem vārdiem: "Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums" (Mk. 1:1). Patiesībā starp Jāni un trim sinoptiķiem nav kristoloģiskā materiāla atšķirību. Viņš patiešām uzskata Jēzu par visa pirmsākumu – Dieva Vārdu, Mūžīgā Tēva starpnieku radīšanā, atklāsmē un pestīšanā; taču viņš neuzsver Viņa dievišķo dabu un nepaceļ to pāri cilvēciskajai. Jēzus ir noguris, ceļojot caur Samariju (Jņ. 4:6); Viņš raud pie Lācara kapa (11:35); Viņam slāpst pie krusta (19:28). Patiesi, Jānis pūlas atspēkot tā laika ieskatu, ka mūsu Kunga cilvēciskā daba esot tikai šķietama; tieši tādēļ viņš nepārprotami uzsver, ka "Vārds tapa miesa" (Jņ. 1:14), un ar savu aculiecinieka pārliecību svēti apgalvo, ka Viņa Krusta nāvē nav bijis nekā neīsta (19:30–35).
No šī evaņģēlija mēs patiešām gūstam atšķirīgu iespaidu par Jēzus atklāšanos salīdzinājumā ar to, kādu rāda sinoptiķi. Sinoptiskajos evaņģēlijos mācekļi pirmo reizi atskārst to, ka Jēzus ir Mesija, Galilejas perioda beigās, Filipa Cezarejā, un Jēzus viņiem tieši piekodina to paturēt pie sevis, pie tam tikai tajā brīdī Viņš sāk runāt par ciešanām, kas Viņu sagaida (Mk. 8:27 un turpmāk). Jāņa stāstījumā Viņa mesiāniskā godība ir pārējo ieraudzīta un Viņa paša atzīta jau krietni agrāk; Viņš patiesībā runā zināmā mērā aizplīvurotos vārdos par savas nāves nepieciešamību jau gandrīz sludināšanas pašā sākumā. Skaidrs, ka evaņģēlija autors, kas gadiem ilgi domājis par Jēzus vārdu un darbu nozīmi, pat visagrīnāko sludināšanu sācis vērtēt visa piepildījuma gaismā. Pie kam, ja Jēzus varēja viegli atteikties no savas Mesijas sūtības atklāšanas revolucionārajā Galilejas atmosfērā,[80] tad Jeruzalemē bija cilvēki, kuriem bija nepieciešams konkrētāk izskaidrot Viņa mērķus, lai gan pat te tikai trīs, četrus mēnešus pirms Viņa nāves bija jaušama neapmierinātība, ka Jēzus skaidri nepasaka, vai Viņš ir Mesija vai ne (Jņ. 10:24). Pēdējais dzīvais, ar Jēzu Viņa sludināšanas laikā cieši saistītais vīrs bija ilgi un pamatīgi pārdomājis to, ko īstenībā nozīmē tas, ko viņš redzējis un dzirdējis. Daudz no tā, kas kādreiz bijis neskaidrs, laika gaitā viņa apziņā noskaidrojies.
Vecumā viņš labāk nekā jebkad agrāk saprata, ka, kaut arī dzīve Palestīnā – Jēzus kalpošanas placdarms pirms 30. g. – aizgājusi nebūtībā, vairs nav atsaucama, tomēr šai sludināšanai, šiem gadiem, kurus Jēzus pavadīja zemes virsū, ir mūžības vērtība. Jēzus dzīvē apkopota un novesta līdz pilnībai tā patiesība par Dievu, kas jebkad līdz cilvēkiem nonākusi. Caur Viņu mūžīgais Dieva Vārds ienācis pasaulē kā patiess cilvēks. Bet, ja tas ir tā, tad Jēzus dzīvei un darbam nevar būt vienīgi vietēja, nacionāla vai īslaicīga nozīme. Tā, pirmajam gadsimtam tuvojoties noslēgumam, viņš ķērās pie Evaņģēlija vēsts uzrakstīšanas, lai tā mūžīgo patiesību atspoguļotu saprotami tiem cilvēkiem, kas nekad nebija pazinuši vidi, kurā risinājies pestīšanas notikums. Tā laika hellēniskā pasaule prasīja, lai Evaņģēlija atjaunojošā vēsts tiktu pastāstīta tā, lai, vienalga, vai lasītājs būtu jūds vai pagāns, viņš ticētu Jēzum kā Mesijam un Dieva Dēlam un tā caur Viņu iegūtu mūžīgo dzīvošanu. Un tomēr autors nav ļāvies kārdinājumam piemērot Kristus mācību tā laika domāšanai, atņemot tai tās patieso vienreizīgumu. Šis evaņģēlijs ir mūžīgs, bet tas ir arī stāsts par notikumiem, kas piedzīvoti tikai reizi vēsturē. Jānis nemēģina atdalīt savu stāstījumu no tā palestīniskā konteksta, lai izceltu tā universālo pielietojumu, un sākotnējā apustuliskā vēsts viņa stāstījuma pamatā ir godīgi saglabāta.[81]
Vai viņš sasniedzis savu mērķi? Lai kādas problēmas arī nebūtu radušās zinātniekiem, vairums evaņģēliju lasītāju nav saskatījuši kādas nopietnas atšķirības starp to Kristu, kas runā un darbojas ceturtajā evaņģēlijā, un to, kas attēlots sinoptiskajos evaņģēlijos. Daudzi apgalvojuši, ka Jānis licis viņiem nopietnāk un personiskāk saprast Kristus vārdus nekā pārējie trīs autori. Kristiešu Industriālās līgas (organizācijas, kas sludina Evaņģēliju Čikāgas centrā cietsirdīgiem, nepakļāvīgiem klaidoņiem) locekļi apgalvo, ka "ir pilnīgi nepārprotami, ka Jāņa evaņģēlijs vislabāk iedarbojas uz šiem smagajiem raksturiem. Tā tiešie un nepārprotamie vārdi atrod dzirdīgas ausis un rada ticību pat vispaklīdušākajos, tā patiesais aicinājums gūst atbalsi tik labi kā nekas cits".[82] Varam arī ieklausīties kādā liecībā, kuras avots ir pavisam atšķirīgs, proti, nelaiķa arhibīskapa, teologa, filozofa un valstsvīra Viljama Templa (William Temple) vārdos: "Sinoptiķi mums spējuši dot kaut ko, kas vairāk līdzinās perfektai fotogrāfijai, Svētais Jānis dod vēl perfektāku portretu.. Ceturtais evaņģēlijs atklāj Jēzus paša domāšanu, taču ... mācekļi sākumā nebija spējīgi to uztvert, daļēji tādēļ, ka tas bija kaut kas jauns, daļēji to asociāciju dēļ, ko radīja priekšstati, kādā veidā Tam Kungam jāatklājas. Lai sinoptiķi atkārto tik tuvu tekstam, cik vien iespējams, tos vārdus, kurus Viņš teicis; bet Sv. Jānis lai noskaņo mūsu ausis, lai mēs to dzirdētu."[83]
Ir skaidrs, ka Jāņa mērķis ir sasniegts ne tikai attiecībā uz 1. gadsimta beigu hellēniskās pasaules jūdu un pagānu lasītājiem, bet arī paaudžu paaudzēs līdz pat mūsdienām. Kad viņš mums rāda Jēzu kā pilnīgu Dieva atklāsmi, kā mīlestības iemiesojumu, kā to dzīvību, kas vienmēr bijusi gaisma, uz ko tie tiekušies, – ir daudz cilvēku, kuru sirdis tas sasniedz kā mūžīgā patiesība, ko sniedz aculiecinieka liecība, liekot viņiem parakstīties zem tā, ko apgalvo šie vīri, kas pirmie pasludinājuši Evaņģēliju: "Mēs zinām, ka tas ir patiesība."
[56] Tieši sava mīļā apustuļa aprūpē mūsu Kungs, krustā sists, atstāj savu māti (Jņ. 19:26 un turpmāk). Salīdzinājumā ar Mateja 27:56 un Marka 15:40, – Jāņa 19:25 norāda, ka Salome, Jāzepa un Jāņa māte, bijusi Tā Kunga mātes māsa; tāpēc dabiski, ka Viņš nodod māti sava brālēna rokās, jo tas ir tuvumā un Viņam tic, nevis brāļiem, kuri, iespējams, tajā laikā tur nebija un kuri Viņam neticēja, katrā ziņā vismaz līdz tam brīdim, kamēr Viņš uzcēlās no mirušajiem.
[57] Sal. Mateja 26:20; Lūkas 22:14.
[58] Teorijai, ka arī Jānis miris mocekļa nāvē, ir ļoti vājš pamatojums. Profesora A. S. Peake spriedums ir pārliecinošs: nepierādīto apustuļa Jāņa mocekļa nāves iespējamību es pilnībā noliedzu. Ir pārsteidzoši, ka tā ieguvusi ticamību uz tik vāju liecību pamata. Ja šis slēdziens būtu pieņemts, tas būtu kļuvis par izsmieklu (Holborn Review, 1928. g. jūnijs, 384. lpp.).
[59] D. L. Sayers "The Man Born to be King" (1943.), 33. lpp. Viņas pētījums 28. lpp. un turpmāk ir nopietnas uzmanības vērts. Sal. tāpat viņas piezīmes par šo evaņģēliju "Unpopular Opinions" (1946.), 25. lpp. un turpmāk.
[60] "Jesus in the Light of History" (1942.), 206. lpp.
[61] Op. cit., 248. lpp.
[62] Neparastu, aizraujošu šo svētku aprakstu var atrast J. R. Harris "Side–lights on New Testament Research" (1908.), 52. lpp. un turpmāk.
[63] Pats pirmais darbs par šo tematu ir A. E. Guilding "The Four the Gospel and Jewish Worship" (1959.).
[64] Pirqe Aboth, II, 6.
[65] I. Abrahams "Studies in Pharisaism and the Gospels", I (1917.), 12. lpp.
[66] "Cambridge Biblical Essays", red. H. B. Swete (1909.), 181. lpp.
[67] Otrajā gadsimtā pret to iebilda vienīgi tie, kam nepatika Logosa ("Vārda") doktrīna Jāņa evaņģēlija prologā un kas tādēļ noliedza, ka evaņģēlija autors būtu apustulis, to piedēvējot Kerintam (Cerinthus), herētiķim, kurš bija pazīstams 1. gs. beigās. Epifānijs nosaucis šos cilvēkus par "alogoi", kas nozīmē, ka tie ne tikai noliedz Logosa doktrīnu, bet arī, ka viņiem pietrūkst šī Logosa saprāta. Vienīgais vērā ņemamais pretinieks, šķiet, bija izglītotais Gajs (Gaius) no Romas (ap 200. g.), kas visādā ziņā bija ortodoksāls baznīcas cilvēks, izņemot to, ka viņš neatzina 4. evaņģēliju un Atklāsmes grāmatu. Atskaitot šos minētos cilvēkus, jāteic, ka šo evaņģēliju otrajā gadsimtā pieņēmuši gan ortodoksāļi, gan herētiķi.
[68] Adv. Haer., III, 1.
[69] Turpat, I, 9 un turpmāk.
[70] Citējis Eusebius, Hist. Eccl., V, 20.
[71] Grieķu variantā, no kura šī prologa latīņu teksts tulkots, bijusi ieviesusies pārrakstīšanās kļūda – exegetikois vietā exoterikois.
[72] Šī atsauce uz Markionu ir viens no izejas punktiem Dr. Roberta Eislera interesantajai teorijai, kas izvirzīta viņa "Enigma of the Fourth Gospel" (1938.), saskaņā ar kuru Markions bijis Jāņa darbu pārrakstītājs, taču Jānis viņu padzinis, kad atklājis, ka viņš pārrakstot izdarījis herētiskus pārveidojumus.
[73] J. B. Lightfoot "Essays on "Supernatural Religion"" (1889.), 214. lpp.
[74] Pat tāds izcils ortodokss zinātnieks kā S. P. Tregelles, ne mirkli nešauboties, saskatījis divus Jāņus šajā tekstā ("New Testament Historic Evidence" [1851.], 47. lpp.). Sal. F. F. Bruce "Men and Movements in the Primitive Church" (1979.), 133.–136. lpp.
[75] "The Original Language of the Fourth Gospel", pārdrukāts no "The Jewish Guardian" 1923. gada 5. un 12. janvārī.
[76] Sal. G. Ogg "The Chronology of the Public Ministry of Jesus" (1940.), nozīmīgāko darbu par šo tematu.
[77] Sal. M. Goguel "Life of Jesus" (1933.), 400. lpp.
[78] Annie Jaubert "The Date of the Last Supper" (1965.) izvirza domu, ka pēdējās vakariņas, pēc Kumrānas kalendāra, notikušas otrdienas vakarā, tātad līdz Kristus arestam un krustā sišanai paiet 60 stundas. Tas katrā ziņā ir pārāk ilgs laiks.
[79] Sal. C. F. Burney "The Poetry of our Lord" (1925.).
[80] Sal. C. E. Raven "Jesus and the Gospel of Love" (1931.), 216. lpp. Dr. Ravena grāmatas 7. un 8. nodaļu ir vērts nopietni izstudēt 4. evaņģēlija problēmu sakarībā.
[81] This is well brought out by Professor C. H. Dodd in "The Interpretation of the Fourth Gospel" (1953.), the most important work to appear in this field for a generation.
[82] A. M. Chirgwin "The Bible in World Evangelism" (1954.), 113. lpp.
[83] Readings in St. John's Gospel (1940.), 16., 32. lpp.
