Pirms beidzam runāt par evaņģēlijiem, būtu jāpievēršas tiem brīnumainajiem notikumiem, kas tajos aprakstīti. Katram, kas mēģina risināt šīs grāmatas virsrakstā ietverto problēmu, jāatzīst, ka lielai daļai lasītāju tieši šie brīnumstāsti sagādā vislielākās grūtības atzīt Jaunās Derības dokumentus par ticamiem.
Zināmā mērā būtu pareizi teikt, ka šo stāstu ticamība ir atkarīga no vēsturiskajām liecībām. Ja tos piemin autori, kas pierādījuši, ka uz viņiem var paļauties, tad tie ir pelnījuši, lai vēsturnieks vismaz pievērstu tiem uzmanību. Literatūrā sastopami daudz un dažādi brīnumstāsti, taču Evaņģēlijs neprasa no mums, lai mēs ticētu, ka Jēzus kādu dienu licis saulei virzīties no rietumiem uz austrumiem, vai kam tamlīdzīgam. Tie pat nepiedēvē Viņam tādus pārdabiskus brīnumdarbus, kādi aprakstīti otrā gadsimta apokrifajos evaņģēlijos. Patiesībā tie ir "atbilstoši", tā sakot, gluži pieņemami brīnumdarbi, kurus pat varētu sagaidīt no evaņģēlijos rādītā Jēzus. Kā esam pārliecinājušies, pat visagrīnākajās Evaņģēlija veidošanās stadijās Jēzus nav vienīgi cilvēciska būtne, un mums nebūtu jābrīnās, ja Viņam piedēvēti pārdabiski spēki. Ja mēs noraidām domu par Jēzus dievišķumu, tad mēs arī nespēsim pieņemt Viņa brīnumus; no otras puses, ja mēs pieņemam Viņu tādu, kā Evaņģēlijs Viņu attēlo, šie brīnumi nebūs nepārvarams klupšanas akmens.
Nav šaubu, ka vēsturnieks ar daudz lielāku precizitāti pārbaudīs tieši tās liecības, kas saistītas ar brīnumiem. Taču, ja pierādījumi izrādīsies patiešām pietiekami, viņš tos nenoraidīs a priori. Tā kādā grāmatā, kas Jēzus dzīvi aplūko no tīri vēsturiska viedokļa, ievērojamais speciālists seno Austrumu vēsturē profesors Olmsteds (A. T. Olmstead) par Lācara augšāmcelšanas ainu (Jāņa 11), kuru viņš pieņem kā aculiecinieka stāstījumu, raksta: "Ņemot vērā tik daudzos apstiprinājumus, kas atrodami mūsu drošākajos avotos, vēsturniekam atliek tikai pievienoties, nemeklējot ne psiholoģiskus, ne arī kādus citus izskaidrojumus."[84] Tas nespēj pārliecināt ārstu vai psihologu, galu galā, arī ne teologu. Taču tas pierāda, ka vēsturiskai metodei, tāpat kā jebkurai citai zinātniskai metodei, ir robežas, ja tā saskaras ar parādību, kas savā būtībā ir unikāla.
Turklāt šos evaņģēliju brīnumstāstus var pētīt ar formas kritikas metodēm: tos var salīdzināt ar līdzīgiem brīnumiem literatūrā vai folklorā, tā rezultātā var izdarīt interesantus secinājumus. Taču šāda pieeja mūs nenovedīs pie neapstrīdama slēdziena par evaņģēliju brīnumu vēsturisko raksturu, tāpat arī nedos šo brīnumu nozīmes skaidrojumu Jēzus dzīves un darbības kontekstā.
Mums vajadzētu sākt ar to, ka evaņģēliju brīnumus nevis aizstāvam, bet gan saprotam. Un, kad mēs būsim sapratuši, mēs pārliecināsimies, ka šī aizstāvība nav nepieciešama. Evaņģēlija centrā ir Kristus; mums jāaplūko šie brīnumi Viņa Personas gaismā. Tādējādi patiešām nav svarīgi pierādīt, ka daudzi brīnumi modernās zinātnes gaismā galu galā nemaz nav tik neiespējami. Lai cik aizraujoši arī nešķistu šos dziedināšanas brīnumus nodēvēt par dziedināšanu ar ticību vai psihoterapiju, tas mums nepalīdzēs novērtēt to nozīmi Evaņģēlija kopsakarā. Kāds ievērojams sludinātājs un rakstnieks ir ļoti talantīgi aplūkojis šos brīnumus no psiholoģiskā redzesloka, tomēr ne vienmēr spējot pārliecināt, piemēram, kad viņš dēmonu[85] apsēstā vīra nelaimi saista ar kādu drausmīgu notikumu viņa bērnībā, kad bērns redzējis, kā karavīru leģioni slepkavojuši jaunpiedzimušos Betlēmē, vai kādu citu tikpat briesmīgu ainu. Ja šāda veida pierādījumi palīdz ticēt Evaņģēlijam kādam, kas citādi to nespētu, – jo labāk. Daži pat labprāt gatavi ticēt stāstiem par uzmodināšanu no miroņiem, ja var pamatoties uz patiesiem gadījumiem, kad cilvēki, kas vairākas minūtes bijuši kā miruši, tikuši atkal atgriezti dzīvē.
Šādi gadījumi ļaus cilvēkiem vieglāk noticēt Jaira meitiņas uzmodināšanai vai pat notikumam ar Naines jaunekli, taču tie nekādi nederēs Lācara gadījumā; te ir runa par cilvēku, kas nogulējis kapā četras dienas. Visas šīs uzmodināšanas liek mūsu skatam pievērsties pašam galvenajam Evaņģēlija brīnumam – Jēzus augšāmcelšanās notikumam. Jau pašā sākumā ir bijuši mēģinājumi pieņemami izskaidrot šo augšāmcelšanās stāstu, kad priesteri piekukuļoja tempļa sargu vienību, kam vajadzēja sargāt kapu, likdami kareivjiem sacīt: "Viņa mācekļi naktī atnāca un, mums guļot, Viņu nozaga" (Mt. 28:13). Tas bija tikai pirmais mēģinājums šo notikumu izskaidrot racionāli. Tika izteikta arī varbūtība, ka Jēzus patiesībā nav bijis miris. Džordžs Mūrs savā grāmatā "The Brook Kerith" šo tematu apvij ar bagātu fantāziju, bet, to lasot, kļūst skaidrs, ka tas nevarētu izraisīt kristietības vēlāko uzplaukumu. Bija arī skaidrojumi, ka sievietes aizgājušas uz nepareizo kapavietu; vai ka jūdu varasvīri paši pārvietojuši ķermeni, lai tas un kapavieta nekļūtu par pielūgšanas objektu un vēlāk neradītu nekārtības; arī ka visi mācekļi krituši par upuriem halucinācijām vai arī pārdzīvojuši kaut ko pavisam neparastu, kas saistīts ar ārpus sajūtu uztveri. (Ieskats, ka viņi šo stāstu tīši izdomājuši, tika uzskatīts par morālu un psiholoģisku neiespējamību.) Bet vienīgais izskaidrojums, kas vislabāk atbilst faktiem un vēlākajiem notikumiem, ir, ka Jēzus augšāmcelšanās miesā ir reāls un objektīvs notikums.[86]
Attiecībā uz vietu un laiku, salīdzinot dažādus augšāmcelšanās aprakstus, rodas pašsaprotamas grūtības. Dažas varētu atrisināt, ja būtu zināms, kā oriģinālajā variantā beidzās Marka evaņģēlijs. Kā rāda tekstuālās liecības, šī evaņģēlija oriģinālais nobeigums varētu būt pazudis jau sākumā, un stāstījums apraujas ar 16:8. (Tam sekojošie panti mūsu tagadējā Bībelē ir pievienoti vēlāk.) Taču līdzās tam, ka pastāv grūtības saskaņot šos aprakstus, pastāv neapgāžami vēsturiski fakti:
a) kaps patiesi bijis tukšs;
b) Tas Kungs parādījies gan atsevišķām personām, gan mācekļu grupām kā Jūdejā, tā Galilejā;
c) jūdu varasvīri nav spējuši apgāzt mācekļu apgalvojumus, ka Viņš augšāmcēlies no miroņiem.
Kad aptuveni 50 dienas pēc krustā sišanas notikuma mācekļi sāka publiski sludināt Evaņģēliju, viņi kā galveno pierādījumu attiecībā uz Jēzu uzskatīja faktu, ka Viņš augšāmcēlies no mirušajiem, – "mēs Viņu redzējām dzīvu," viņi apgalvoja. Pāvils apkopo liecības, kuras viņš pats dzirdējis: "Viņš parādījies Kēfam (Pēterim), pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi vēl ir dzīvi (ap 55. g., apmēram 25 gadus pēc krustā sišanas), bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš parādījies Jēkabam (Viņa brālim), tad visiem apustuļiem" (skat. 1. Kor. 15:5–7). Ir zīmīgi, ka, publiski runājot par augšāmcelšanās brīnumu, nekad nav pieminētas tās sievietes, kas patiesībā pirmās deva liecību pēc kapa apmeklējuma; to ir viegli izskaidrot: "Ak, mums taču ir skaidrs, kā vērtēt satrauktu sieviešu vīzijas!"
Tādējādi šis publiskais pasludinājums par Kristu kā augšāmcēlušos un tādējādi kā Mesiju un Dieva Dēlu tūlīt dziļi ietekmēja Palestīnas iedzīvotājus, tādēļ reliģiskajiem vadoņiem vajadzēja rīkoties ātri, lai apturētu šo jauno kustību. Taču viņi to nespēja. Ja Jēzus tiešām nebūtu augšāmcēlies, viņi noteikti būtu atraduši pietiekamus pierādījumus, lai to atklātu. Nav šaubu, ka viņu rokās bija spēks, un arī Romas valdnieku interesēs bija viņiem palīdzēt. Atrast un parādīt Jēzus ķermeni mirušu vai arī pusdzīvu nebūtu bijis tik neiespējami. Sinedrija interesēs bija atrast un parādīt Jēzus ķermeni vai arī ticami pierādīt, kur tas palicis. Tas, ka pirmais izskaidrojums, ar kuru mēģināts apgāzt kristiešu apgalvojumu, bija, ka mācekļi vienkārši ķermeni nozaguši, jau nozīmē, ka sinedrijs patiesi nezināja, kas ar to noticis. Jāatceras, ka gan apustuļiem, gan viņu pretiniekiem augšāmcelšanās nozīmēja vienu un to pašu, proti, – augšāmcelšanos miesā. Ja jautājam, kādēļ sinedrijs šīs varbūtējās zādzības vietā nenodrošinājās ar kādu pārliecinošāku stāstu, tad jāatbild, bez šaubām, (kā A. Lanns (Arnold Lunn) saka), ka viņi zināja, ka tas ir risks.[87] Jādomā, ka viņi apsprieduši un ar nožēlu noraidījuši vairākas lieliskas hipotēzes, pirms palikuši pie šīs, visiespējamākās.
Bet, kad pirmie kristieši sludināja Kristus augšāmcelšanos kā vēsturisku notikumu, viņiem pašiem tas bija kaut kas vairāk nekā vienīgi vēsturisks fakts. Pats galvenais – tas bija varens pierādījums par Jēzu kā Mesiju. Tas Viņu nevis padarīja par Mesiju, bet gan pierādīja, ka Viņš ir Mesija. Kā saka Pāvils: "Ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā" (Rom. 1:4). Turklāt tā bija varena Dieva spēka liecība. Šis spēks cilvēces vēsturē parādījies vairākkārt, bet vēl nekad tik brīnišķīgā pilnībā kā Kristus augšāmcelšanās brīnumā. Šī Dieva spēka atklāsme nav vienkārši vēsturisks notikums, tam ir liela nozīme katram kristietim personiski, jo šis visuvarenais spēks, kas augšāmcēlis Jēzu no nāves, ir spēks, kas darbojas Viņa sekotājos, ļaujot viņiem savā dzīvē stāties pretī ļaunumam. Lai patiesi novērtētu Dieva spēku Kristus augšāmcelšanās sakarībā, mums tas jānovērtē pašu pieredzē. Lūk, tādēļ Pāvils sacīja: "Lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku.." (Fil. 3:10).
Cilvēciskā skatījumā Jēzus nāve pie krusta bija muļķības un vājuma aina. Taču, ja mēs uz to skatāmies šajā augšāmcelšanās gaismā, tad redzam Kristū Dieva spēku un gudrību, krustā sistu. Un tikai tā varam patiesi izprast evaņģēliju brīnumstāstus. Ja Kristus ir Dieva spēka izpausme, tad šie stāsti nevar būt šķērslis ticībai, tie šķiet dabiski un saprotami; no Viņa, kas bija Dieva spēka iemiesojums, mēs, protams, arī sagaidām Dieva varenības izpausmes. Tas, kā vērtējam šos brīnumus, atkarīgs no tā, kā mēs vērtējam Kristu. Tie ir iekļauti Evaņģēlijā kā ilustrācijas tam varenajam spēkam, kas visā pilnībā atklājās augšāmcelšanās brīnumā un kas Evaņģēlijā nodots visu ticīgo rīcībā. Šādā skatījumā šie brīnumstāsti ir evaņģēliski nozīmīgi.
Tātad uz jautājumu, vai Evaņģēlija brīnumstāsti ir patiesi, nevar atbildēt tikai ar vēsturiskas izpētes palīdzību. Nekādā gadījumā vēsturiskie pētījumi nav atmetami, jo Evaņģēlija būtība ir tā, ka caur Kristu Dieva varenība un žēlastība, lai dāvātu pasaulei pestīšanu, ienāca cilvēces vēsturē. Ja kāds vēsturnieks vienkārši piekrīt, ka šīs lietas patiešām notikušas, viņš tomēr stāv ļoti tālu no tās rezonanses, kādu šī notikuma atstāstītāji vēlējās izraisīt klausītājos, kurus viņi uzrunāja. Atbildi uz jautājumu, vai šie brīnumi ir patiesi, var sniegt vienīgi, personiski ticot ne tikai vēsturiskajiem notikumiem, bet gan Jēzum Kristum, kas ir šo notikumu centrā, un šādai ticībai piemīt tas spēks, kurš šos varenos darbus paveicis.
Taču ticības pieņemšana mūs neatbrīvo no pienākuma mēģināt izprast šo dažādo brīnumstāstu īpašo nozīmi un, izpētot visu, kas ar tiem saistīts, aplūkot ikvienu no tiem vēsturisko un visu citu iespējamo zināšanu gaismā. Taču tie ir sekundāri pienākumi, galvenais ir izprast jautājumu tā patiesajā kontekstā, kas atklājies vislielākā, Kristus augšāmcelšanās, brīnuma varenībā.
Ja turpinot jautājam, kāda ir dažu nekristīgo liecību attieksme pret Evaņģēlija brīnumiem, redzēsim, ka agrīnie nekristīgie autori, kas pieminējuši Jēzu, nekādā gadījumā neapstrīd, ka Viņš darījis brīnumus. Jozefs Flāvijs, kā mēs tālāk redzēsim, Viņu dēvē par brīnumdari; atsauces jūdu rabīniskajos rakstos, par ko arī vēlāk pārliecināsimies, piedēvē Viņa brīnumus buršanai, taču nenoliedz tos, gluži tāpat kā reizēm, vēl Viņam dzīvam esot, Viņa spējas tika izskaidrotas ar dēmonu apsēstību. Arī kristietības otrā gadsimta kritizētājs no filozofiskā viedokļa Celss izskaidro to ar buršanu.[88] Apustuļi uzskatīja Viņa darītos brīnumus par faktiem, kas klausītājiem tikpat labi pazīstami kā viņiem pašiem; gluži tāpat arī agrīnie apoloģēti min tos kā notikumus, kas paceļas pāri strīdiem ar kristietības oponentiem.[89]
Tā dziedināšanas brīnumi, kuriem jau esam pieskārušies, parasti mūsdienās grūtības nesagādā, taču tā saucamie dabas brīnumi ietilpst citā kategorijā. Šajā gadījumā mūsu pieeju jautājumam nosaka attieksme pret Kristu. Ja Viņam patiešām bija Dieva spēks, tad nav jābrīnās, redzot Viņu veicam īstus radīšanas brīnumus. Ja ne, tad varam pieņemt, ka tie tiek skaidroti kā pārpratumi vai liecinieku halucinācijas, krāpšana, pierakstu pērkamība to tālāk nodošanas gaitā un tamlīdzīgi.
Piemēram minēsim stāstu par ūdens pārvēršanu vīnā (Jāņa 2), kas visādā ziņā ir viens no visunikālākajiem Evaņģēlija brīnumstāstiem. Var jau to uzlūkot līdzīgi kādam autoram, kas izteicis domu, ka ūdens tā arī palicis ūdens, bet Jēzus priecīgi rotaļīgā noskaņojumā licis to pasniegt kā vīnu un arī ceremonijmeistars, pieskaņodamies šai nevainīgajai spēlei, teicis: "Protams – labākais vīns! Ādama vīns. Kādēļ tas taupīts līdz šim brīdim?" Tam piekrist nozīmē pilnībā pazaudēt šī stāsta būtību, jo ir absurds šādu skaidrojumu savienot ar vārdiem: "Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību" (Jņ. 2:11), nemaz nerunājot par tā nesaderību ar ceturtā evaņģēlija nolūku: "Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls" (Jņ. 20:31). Šāda interpretācija nepelna ievērību un to nevar uzskatīt par racionālu notikuma izskaidrojumu. Lai arī cik grūti mums pilnībā izprast šo Jāņa tekstu, ir pilnīgi skaidrs, ka bija noticis kaut kas brīnišķīgs un ļoti iespaidīgs, ka mācekļi ieraudzīja Dieva varenību atklājamies savā Skolotājā.
"Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja." Ceturtajā evaņģēlijā runāts par "brīnumiem", par "zīmēm", arī citās vietās Jaunajā Derībā "brīnumi" bieži tiek saukti par "zīmēm". Šis apzīmējums "zīmes un brīnumi" ir bieži sastopams, it kā lai mūs pamācītu, ka stāsti par brīnumiem nav domāti tikai lasītāja vai klausītāja pārsteigšanai, bet ka tie arī kaut ko nozīmē. Mūsu Kungs nevērtēja augstu tādu ticību, ko iedvesmojuši brīnumi.[90] Viņš vēlējās, lai cilvēki saprastu, ko šīs lietas nozīmē. Tās bija mesiāniskā laikmeta zīmes, kuras jau bija paredzējuši senie pravieši. Tas pats sakāms par brīnumiem, kas aprakstīti Apustuļu darbos, jo arī tie ir darīti Jēzus vārdā un Viņa spēkā ar apustuļu starpniecību. Tie ir "vareni darbi", kas rāda, ka Dieva spēks ienācis cilvēka dzīvē; tie ir "nākamā laika spēki" (Ebr. 6:5). Tas nozīmēja, ka šie nākamā laika spēki līdz ar Kristu bija ienākuši reālajā laikā. Daudzus cilvēkus vienkārši aizrāva šie brīnumdarbi, bet bija arī tādi, kas saprata, ko tie nozīmē, un varēja sacīt līdz ar Jāni: "Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības" (Jņ. 1:14).
Tāpat arī dziedināšanas brīnumi bija mesiāniskā laika zīmes. Jo vai tad Jesajas 35:5–6 nestāv rakstīts, ka "tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs". Turklāt spēks, kas spēja uzvarēt šīs slimības, bija spēks, kas uzvarēja ļaunumu visās tā izpausmēs. Šiem Kristus vārdiem: "Ņem savu gultu un staigā," bija tāda pati ietekme un vara pār paralītiķi kā tiem, kurus Viņš saka kādā citā vietā: "Dēls, tavi grēki tev piedoti." Viņa dziedināšanas spējas, kam daudzi bija aculiecinieki, bija acīmredzama zīme Viņa varai piedot grēkus (Mk. 2:10). Tātad visi šie dziedināšanas brīnumi nāk līdzās dvēseles atbrīvošanai no grēkiem, un tādēļ tie godam pelnījuši savu nozīmīgo vietu Evaņģēlijā.
Tāpat arī dabas brīnumi bija mesiāniskā laika zīmes, kas norādīja uz nepieredzētu auglību, to solīja zīmes par vīna un maizes pārpilnību. Šis mesiāniskais laikmets attēlots kā kāzu mielasts, un Jēzus brīnumdarbs kāzās Kānā kalpoja kā šī laikmeta nebeidzamā prieka un līksmības apliecinājums, kā simbols tam, ko Viņš un Viņa apustuļi sludināja, – ka debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Tas arī nozīmēja, ka, par spīti parunai, ka viss vecais ir labāks par jauno, šī jaunā kārtība, kuru Viņš bija nācis iedibināt, ir pārāka par veco jūdaismu, tāpat kā vīns ir labāks par ūdeni.
Kāds cits liels dabas brīnums ir daudzo cilvēku paēdināšana ar maizi un zivīm. Pirmajos divos evaņģēlijos ir divi stāsti; pirmajā Jēzus piecus tūkstošus paēdina ar 5 kukulīšiem un divām zivtiņām (Mt. 14:15 un turpmāk; Mk. 6:35 un turpmāk), otrajā –četrus tūkstošus ar 7 kukulīšiem un dažām zivtiņām (Mt. 15:32 un turpmāk; Mk. 8:1 un turpmāk). Bieži abus uzskata par viena un tā paša notikuma divējādu atstāstījumu, taču tas skan pārāk vienkāršoti. Šīs divas paēdināšanas pieder attiecīgi divām paralēlām līdzīgu notikumu sērijām, no kurām viena risinās jūdu zemē, bet otra – pagānu teritorijā, uz ziemeļaustrumiem no Galilejas. Šie notikumi ir izvēlēti ar nolūku parādīt, kā Jēzus šajā gadījumā pagānu vidū atkārtoja to pašu brīnumu, ko Viņš bija darījis pie jūdiem. Pastāv arī uzskati, ka vārdam "grozs" šajos stāstos ir atšķirīga nozīme. Pirmajā domāts kāds īpašs grozs, kas jūdiem sevišķi nozīmīgs, otrajā parasts, ikdienišķs grozs. Tā kā Pēteris bija otra evaņģēlija galvenā autoritāte, nav izslēgts, ka apustulis, lietodams debesu valstības atslēgas, atvēra durvis uz ticību vispirms jūdam, pēc tam pagānam, un, sludinot Evaņģēliju, būtu izstāstījis šos līdzīgos stāstus, lai parādītu, ka Kristus ir dzīvības maize kā pagānam, tā jūdam.
Šie ļaužu paēdināšanas brīnumi ir vienkārši stāsti par pārcilvēciskām spējām. Patiesībā mēģināt tos izskaidrot racionāli nozīmētu atņemt tiem pašu galveno. Ir jau viegli pateikt, ka zēna paraugam atdot savu maizi un zivis sekoja pārējie, kas arī nolēma dalīties ar citiem, un tā galu galā visiem pietika; taču tas nav Evaņģēlija stāsts. Arī šajā gadījumā visu izšķir tas, kā mēs vērtējam Kristu. Maizes kukulīšu pavairošana bija mesiāniskā mielasta zīme; tā norādīja uz ēdiena pārpilnību, ko ļaudis var atrast Kristū, šo patieso Dieva maizi. Ja maize pārstāv zemes veltis, tad zivis ir jūras guvums. Lai atceramies, ka agrīnā baznīca lietoja zivis kā Kristus simbolu. Katrā gadījumā lielākā daļa ļaužu, kas bija liecinieki šim brīnumdarbam, redzēja tajā vienīgi brīnumu, taču ir ļoti zīmīgi, ka Jēzus cenšas palīdzēt saviem mācekļiem saprast šī maizes pavairošanas brīnuma nozīmi Marka 8:19–21, tikai nedaudz pirms Pētera paziņojuma Filipa Cēzarejā: "Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?" Tie Viņam saka: "Divpadsmit." "Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?" Un tie saka: "Septiņus." Un Viņš tiem sacīja: "Vai jūs vēl nesaprotat?"
Starp šiem vārdiem un notikumu Filipa Cēzarejā, un tas ir ļoti zīmīgi, notiek aklā vīra dziedināšana Betsaidā. Šis vīrs atguva acugaismu pakāpeniski, vispirms viņš redzēja cilvēkus kokiem līdzīgus staigājam un tikai pēc tam – visu skaidri (Mk. 8:22 un turpmāk). Tā bija līdzība par Viņa mācekļiem, kas līdz šim tikai neskaidri bija nojautuši, ka Viņš ir Mesija, bet kam tagad ar Pētera muti bija skaidri jāapliecina: "Tu esi Mesija!" Vai tieši to Jēzus nebija gribējis sacīt, jautādams: "Vai jūs vēl nesaprotat?" Un vai tad visi brīnumi neliecina par šo lielo patiesību?
Varētu minēt vēl divus brīnumstāstus, kas bieži tiek pārprasti. Viens no tiem ir stāsts par monētu zivs mutē (Mt. 17:24 un turpmāk). Tam pievērsusies formas kritika. Jādomā, ka agrīnajā Jeruzalemes draudzē bieži tika izvirzīts jautājums, vai jūdu kristiešiem būtu jāturpina maksāt tempļa nodokli, – pusšekeli no katra pieauguša jūdu vīrieša. Kā uzskata vairāki formas kritiķi, viņi, lai gan viņiem nebūtu pienākums to maksāt, nolēmuši to darīt, lai neapvainotu pārējos jūdus. Tāda bija reālā situācija. Taču, ja apgalvo, ka it kā pieļaujamas fantāzijas ierosmē minētais lēmums atvirzīts atpakaļ uz Jēzus dzīves periodu, lai tam it kā piešķirtu Viņa atbalstu, tad tam grūti piekrist. Šis nodokļu jautājums beidza pastāvēt līdz ar tempļa nopostīšanu 70. g., un tajā laikā, kad par to debatēja Jeruzalemes draudzē, vēl dzīvoja daudz cilvēku, kas labi zināja, vai tāds gadījums Jēzus dzīves laikā noticis. Tāda bija situācija Jeruzalemes draudzē, bet tas neizskaidro stāsta rašanos, bet gan tā pierakstu. Kad sakarā ar tempļa nodokli radās šī problēma, dabiski, izraisījās arī jautājums: "Vai mūsu Kungs ir ko teicis par to? Vai Viņš maksāja šo pusšekeli?" Un tad atcerējās šo notikumu un to minēja kā precedentu. Tas, ka šādi apstākļi bijuši agrīnajā baznīcā, neizslēdz, ka jau iepriekš Jēzus būtu piedzīvojis ko līdzīgu.
Grūtības radījis ne tikai stāsta nozīmes skaidrojums, arī Jēzus vārdos apslēptais brīnums izrādījies ciets rieksts. Mums nav darīts zināms, ka Pēteris zivs mutē šo monētu atradis, taču to mēs nepārprotami noprotam. Ir viegli pateikt, ka Pēteris noķēra zivi, pārdeva to par šekeli un samaksāja nodokli gan par sevi, gan par savu Skolotāju, un šāds skaidrojums arī īpaši nemazinātu stāsta nozīmīgumu. Taču daudzi par šī brīnuma būtību uzskata tieši monētas atrašanu zivs mutē. Nekā brīnumaina tur arī nebūtu, šādus priekšmetus bieži atrod zivs vēderā vai mutē.[91] "Brīnums", ja tāds vispār ir bijis, ir tas, ka Jēzus iepriekš zināja, ka Pēteris atradīs šo monētu,[92] tā ka arī šajā gadījumā mēs skaidri redzam, ka, pirms izdarām secinājumus par Viņam piedēvētajiem brīnumiem, mums vispirms jābūt skaidrībai par to, kas Kristus ir.
Otrs brīnums ir neauglīgā vīģes koka nolādēšana (Mk. 11:12 un turpmāk), kas daudziem izrādījusies par klupšanas akmeni. Viņiem šķiet, ka tas nav Jēzum raksturīgi, ka kāds ir pārpratis to, kas īstenībā noticis, vai arī Jēzus izteiktu līdzību pārvērtis brīnumdarbā vai tamlīdzīgi. No otras puses, dažiem tieši ļoti patīk šis stāsts, jo tas rāda, ka arī Jēzus bijis tikai cilvēks, kas reizēm spējis nepamatoti sadusmoties. "Vēl nebija vīģu laiks", kā saka Marks, jo tas notika tieši pirms Pashā svētkiem, apmēram sešas nedēļas, pirms vīģes ir izaugušas, šī Marka piebilde rāda, ka viņš zināja, par ko runā. Marta beigās, kad vīģēm parādās lapas, pie tām rodas mazi bumbulīši, kurus arābiski sauc "taqsh", tie nāk pirms īsto vīģu aizmetnīšiem. Šos "taqsh" ēd gan zemnieki, gan citi garāmgājēji, kad ir izsalkuši. Tie nokrīt, pirms nogatavojas īstās vīģes. Bet, ja pie lapām nav šo "taqsh", tad ir skaidrs, ka tajā gadā vīģu nebūs. Tātad mūsu Kungam, paceļot zarus un neatrodot nevienu "taqsh", lai remdētu izsalkumu, kļuva skaidrs, ka šajā kokā vīģu nebūs arī ražas laikā. Neskatoties uz krāšņo lapu rotu, tas bija bezcerīgi neauglīgs koks.[93]
Viss šis notikums bija līdzība. Vīģes koks, kas bija tik skaists, taču neauglīgs, Jēzum atgādināja Jeruzalemes pilsētu, kurā Viņš bija novērojis daudz reliģisku norišu, bet neradis atbalsi savai Dieva vēsts pasludināšanai, tādējādi vīģes koka nokalšana bija kā pareģojums par nelaimi, kam, kā Viņš paredzēja, drīz bija jānāk pār pilsētu.
Bet, saskaņā ar Marka šī notikuma aprakstu, nokaltušais vīģes koks personiski Viņa mācekļiem nozīmēja ļoti daudz, tas mācīja viņiem paļauties uz Dievu (Mk. 19:22). Un tas arī ir galvenais, ko šie brīnumstāsti mums māca šodien. Tie ir rādīti kā Dieva varenības zīmes; un, pat ja mēs spētu visā pilnībā pierādīt šo stāstu vēsturiskumu, mums tomēr paliktu apslēpta to jēga, ja mēs neredzētu tajos Dieva darbošanās zīmes, kas vainagojās ar Kristus nākšanu pasaulē. Tāpat kā Evaņģēlija līdzības ir mutiskas mācību stundas par Dieva valstību, tāpat Evaņģēlija brīnumi ir tematiskas liecības par šo valstību. Tāpat kā viss Evaņģēlijs kopumā, arī šie brīnumi mūs aicina ticēt Dievam, kā Viņš atklājies Kristū. Ja mēs atsakāmies tos racionāli izskaidrot, lai padarītu mūsu laika garam vieglāk pieņemamus, bet mēģinām saprast, kādēļ evaņģēlisti tos stāstījuši, mums rodas iespēja no tiem kaut ko mācīties, kā to arī evaņģēlisti ir iecerējuši. Mēs sapratīsim, ka patiesi gan šie brīnumstāsti, gan ikviena rinda Evaņģēlijā "ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā" (Jņ. 20:31).[94]
[84] "Jesus in the Light of History", 206. lpp
[85] Skat. prof. A. R. Short, M.D., B.Sc., F.R.C.S., diskusiju par dēmonu apsēstību "Modern Discovery and the Bible" (I.V.F., 1943.), 89. lpp. un turpmāk, "The Bible and Modern Medicine" (1953.), 109. lpp. un turpmāk.
[86] Šo jautājumu esmu detalizētāk izskatījis "The Spreading Flame", 59. lpp. un turpmāk.
[87] A. Lunn "The Third Day" (1945.), 89. lpp.
[88] Origēns "Contra Celsum", I, 38; II, 48.
[89] Piemēram, Kvadrāts (Quadratus) savā "Apologia" uzrunā imperatoru Hadriānu (Hadrian) 133. g. (Eusebius, Hist. Eccl., 4, 3).
[90] Sal. Jāņa 2:23–25; 6:26.
[91] Ir kāda labi pazīstama zivs – "musht" Galilejas jūrā, kurai tas raksturīgi. Šīs zivis ir kā žagatas. Viss, kas spīd, viņas pievelk. Vietējie bieži atrod stikla vai metāla gabaliņus, akmentiņus vai monētas to mutēs (L. D. Weatherhead "It Happened in Palestine" [1936.], 36.lpp.). Tādēļ šīs zivis reizēm sauc par Sv. Pētera zivīm.
[92] Iespējams, ka mums arī jāpieņem, ka Viņš zināja, ko nodokļu savācējs jautā un ko Pēteris atbild, bez noklausīšanās vai kāda izjautāšanas.
[93] Sal. W. M. Christie "Palestine Calling" (1939.), 118. lpp. un turpmāk.
[94] Šie ir noslēguma vārdi profesora Alan Richardson "The Miracle–Stories of the Gospels" (1941.), grāmatai, kurai esmu parādā par skaidrību, ko esmu no tās smēlies, rakstot šo nodaļu. Vēl otra grāmata par šo pašu tematu, kas ir ļoti vērtīga studentiem, ir D. S. Cairns "The Faith that Rebels" (1929.).
